16:26
man ir bišķiņ grūti apzināties, ka kopš piektdienas agrās pēcpusdienas, kad aizgāju no mājas, līdz šim brīdim ir pagājušas tikai divas dienas. šķiet, īstenībā ir pagājusi nedēļa, bet vienīgais, kas aizbaida šo domu, ir apziņa, ka es ne reizi neesmu nogriezusi nagus. tagad es klausīšos lauru veirsu un saimonu būkišu, vēl es klausos mammu, bet, tā kā neko nedzirdu, tad es tomēr neklausos.
es jau sen esmu aizmirsusi, kā garšoja ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
quizer frikadeļu zupa, turklāt, ejot pakaļ pornoteltij, esmu aizmirsusi arī to, nekas - lai svētīta tā māja, kurā ir porno. nav nekāds brīnums, ka pēc tam es pie s kaut kur noleju tēju, bet arī tas tikai dod svētību mājai. mums abām ir pilnīgi pretēji viedokļi par to, kādam jābūt labam raidījumam. kādreiz, kad mums abām patiks, mēs pacelsimies debesīs līdz ar milzu roku un pāršķelsim tās debesis.
vēl es Jums varu pateikt, ka piektdienas naktī ap vieniem netālu no ekonomikas fakultātes bija mahačs, tikpat netālu bija arī pogainie, kas neko nedarīja. turpat bija arī mašīna, kas mūs - trīs labākos draugus - veda uz saulkrastiem, lai skaistums mūs vestu uz skulti, kur daudz T veida krustojumu. mums rokās ir šķēps, plēpis ir blēdis un man pret ny ir prasības. jau dienu iepriekš ir radusies doma, ka sestdienas rītā tā kā vajadzētu ap deviņiem pazust no ballītes pēc 4 stundu gulēšanas un braukt ar autobusu uz kuivižiem, lai varētu nokļūt čūskmuižā un izpētīt kuivilpež 2006 norises vietu (eu, ja Jūs redzētu, kā es tikko uzsviedu retrokoferi uz skapja!), jo savādāk nekāds kuivilpež nenotiktu. pikas ķermenis ir sācis sevi ienīst, tāpēc skaidrs, ka uz turieni mums jābrauc divatā. viss jau labi, bet pēkšņi atskārstam, ka pulkstenis ir septiņi no rīta, mans ierosinājums stundiņu pagulēt un iet, tiek noraidīts. tā rodas labāks - iedzeram un ejam stopēt. protams, septiņos no rīta uz tallinas šosejas ir dramatiska mašīnu plūsma, bet nav tik traki - pusstundas laikā mēs dabūjam igauņu kalpu, kurš mūs ved uz kuivižiem un tālāk. tieši tā - tālāk, jo es nespēju atpazīt dzintra māju. izkāpjam divus kilometrus no igaunijas robežas un musm ir stāvoklis, ka gribas gulēt tik ļoti, ka jāraud. tieši tad vismaz man rodas kuivilpež 2006 īstā misijas sajūta. vienalga, kas notiek ar visu pārējo pasauli, mums ir jānokļūst pie dzintra un čūskmuižā, jo savādāk kuivilpež 2006 nebūs, jo neviens cist mūsu vietā to nedarīs. augšup ceļas ny milzu roka un manu galvu pušu dala (bet vēlāk atklājās, ka nemaz tik ļoti vainīga es pie pabraukšanas garām neesmu bijusi). viss notiek kā filmās un pasakās kopā, un , kad beidzot, paši sev neticēdami, esam iegājuši kuivižu mājas pagalmā, ir pamodies dzintris, piedāvā mums kafijas un palagus, bet mums to nevajag, mums vajag tikai gultu un segu kā kremkovam. un kādu, kurš pamodinātu divpadsmitos. ļoti labi, ka dzintris tā dara, jo mēs esam tik beigti, ka pat es nedzirdu zvanām modinātāju, tātad ar ķermenim ir bijuši sveišķi pārdzīvojumi. es tieku pamodināta 12:07 ar ziņu, ka brokastis ir galdā un ka mums ir saurnāts raič, kas ap vieniem mūs varētu aizvest līdz čuskmuižai, jo gabals ejams īstenībā diezgan nopietns. bļeģ, baltās pakaļas, ja Jūs zinātu, cik forša ir šīs vasaras labākā latvijas pasākuma norises vieta!!! ja līst lietus, mums pilnīgi vienalga, jo koka nojumes pāri visam, grilli un galdi! un smēķēšanas aizlieguma zīmi alids ķemers, kam pieder visa tā štelle, aicina ignorēt, jo vajag pīpēt, dejot un spļaudīties, tikai nevajag čurāt zem nojumēm, jo tualetes ir citur. vēl nevajag ar mašīnām braukt uz deju grīdas. vēl viņš piešķir mums skaņotājus un mēģina mūs pierunāt, lai sākam balli jau piektdienas vakarā, jo jāballējas kārtīgi, bet mēs klusām atkāpjamies viņa priekšā. pat atzīšanās, ka mēs ballēsimies 30 stundas nonstopā, viņam nešķiet derīga.
principā šajā mirklī es varētu teikt, ka mums visiem jātiekas kuivlpež 2006 un čau, bet diena ir gara kā četras dienas. mūs aizved uz salavgrīvu, no kuras tad mēs beidzot brauksim mājās un autobusā gulēsim kā tuberkulozes nomocīti ulvji, bet mums nav miera, jo staķikā/autoostā ir izmisis un nosvīdis amerikānis, kurš saka, ka ir braucis ar eurolines autobusu, salacgrīvā ir bijusi vieta, kur pasažieri izkāpj uzsmēķēt un nopirkt kolas, bet, kad viņš iznācis no staķika, autobuss bijis prom. prom ar visām viņa mantām. mēs viņam sakām - eu, amerikāni, nesatraucies, mēs brauksim ar Tevi un Tev palīdzēsim.amerikānis stāsta, ka norvēģija ir tik dārga, ka viņš tur esot ēdis, bet viņa brālis - students - tikai skatījies. mēs ļoti gribam palīdzēt amerikānim, bet rīgas autoostā varam atrast tikai vienu viņa somu. aizvedam viņu uz viņa hosteli un atvadāmies ar cerībām, ka viņš otru somu tomēr atgūs. es ceru, ka viņa iespaids par latvijas jauniešiem būs iespaids par mani un ny, jo tad varētu likties, ka latvijā visi ir ļoi izpalīdzīgi un taisa fetsivālus.
mēs esam kārtīgi pastrādājuši, tāpēc esam pelnījuši buržuju atpūtu. stoķītī sapērakm garneles, suši, vidārgākos rīsus, baltvīnu un tā, lai varētu iet ciemos pie pikas. </span>fuj, kas mēs tādi esam, ka mums kaut kur būtu jāiet?! no centrālās stacijas uz ģertrūdes ielu 3a par 5 latiem aizbraucam ar taksi. pohuj, mēs esam buržuji, kaut arī no rīta vēl jāprasa nauda dzintrim priekš autobusa biļetes. visi mīļie sēž pie pikas, loba un laiski ēd garneles, dzer vīnu un perjē minerālūdeni, jo ir doma neuzlidot gaisā pēc iepriekšējiem pārdzīvojumiem, bet kaut kādā brīdī es jau mazliet atrodos pie griestiem, tas nekas. brīdina, ka viņas zivs varētu būt tik negaršīga kā suņu kakas, bet tā nemaz nav, jo mēs esam ļoti labi un garšīgi paēduši. un nesaprotam, kā var būt tikai sestdienas vakars. tas ir tas vakars, kuram ir kabaā baltās naktis, kad jāsatiek .likcepure, bet es nezinu, vai no tā ir ļoti liela jēga, jo pēc laika mēs ar ny bez maz vai tiekam hospitlaizēti uz līvas māju, kur mums ir jāiet gulēt, jo savādāk mēs nomirtu, jo esam Pārguruši ar lielo P. lieki piebilst, ka līvas pašas nav klāt, jo viņa ieradīsies vēlāk. acīmredzot pika man nozīmē vairāk nekā ny modinātājs, tāpēc es tomēr sadzirdu, kā viņa zvana pie durvīm un ielaižu iekšā. vēlreiz pusminūtes laikā izrubos, lai pamostos pēc desmit stundām, kad zvana lauma un es viņa ar lielām pauzēm stāstu pēdējo 4 dienu notikumus, kas patiesībā ir tikai 1 diena. amerikānis ir sazvanījis ny un lūdz kopā aiziet uz policiju. es tur nepiedalos, jo pēc jaunā kalendāra sanāk, ka neesmu mazgājusies nedēļu, tas tomēr nav labi.
es beigšu ar to, ka palūgšu Jums noklausīties lauras veirsas dziesmu "magnetized". un nedēļas jautājums - ja tad, kad buvju sviestu uzsmērē uz rokām, pieaug spārni, kas notiek, ja to nejauši uzsmērē uz maizes?