Agrāk bija tik sasodīti skaista pārliecība par sevi, saviem spēkiem, savām domām, rīcību.. Agrāk varēja skatīties spogulī, iztaisnot plecus un velnišķīgi uzsmaidīt atspulgam. Bija vajadzīgs pavisam nedaudz, lai justos smuki, lai justos īpaši.
Tagad reizēm sev vaicāju - kur esmu palikusi es, kur palikusi pārliecība, tas velnišķīgais smaids, tas iedomu grauds?
Itin viss, kas no manis nāk laukā izklausās pēc žēlabām, tāpēc tik bieži sanāk piespiest krustiņu lapas augšējā malā. Tā lai neviens neredz, tā lai pašai nepaliek pierādījumu, ka ir bijušas tādas domas un tāds skatiens uz pasauli.

Jau atkal pa šīm brīvdienām [Paldies, darbs, Tu mani nudien nenostrādini *explode*] esmu noskatījusies neskaitāmas filmas, centusies sevī iepumpēt jaunas domas. Beidzot nonākusi pie gala atzinuma - šitā tās lietas neies. Ja vajag pārmaiņas - būtu forši sākt ar cilvēkiem, izkāpšanu no gultas, iziet ārā, kkādu trakumu izdarīšana.

No nākamā mēneša par izdevīgām cenām jāsāk atkačāt sportmena sen-senie laiki. //Man ir tik sasodīti žēl, ka baseiniem ir tik šausmīgas cenas. Es tiešām gribētu plunčāties uz pilnu klapi. Atkal.// Šomēnes jāizdomā kāda aktivitāte kā sakārtot savu iekšējo haosu. Jā, varbūt, ka vajag ķerties pie tiem atkritumiem beidzot.

Vakar apspēru iespēju atmest pīpēšanu. o.O Pilnmēness uz mani strādā. :sun:

Man visu laiku ir sajūta, ka šī nav īstā pasaka, kurā esmu iekāpusi.
Lai kā censtos, es nespēju pāršķirt jaunu lappusi. Varbūt tur sāktos jauns stāsts.

Sakopoju spēkus un iztīrīju istabu. Izrādās, tepiķim ir arī krāsa un visam pārējam arī xD Tagad guļu un sajūta, ka atrodos svešā istabā xD
Vai nu jāsāk postot beidzot vai ar jāsāk lasīt kāda grāmata. Vasja mani nobeigs ar savām vēlmēm un es nespēju izdomāt, ko lai viņam no savas bibliotēkas iedod lasīt.
un 5dien es gribu kko darīt. Gribu alutiņu un cilvēkus. Un spēku.

Biju domājusi, ka mans ķermenis ir šausmīgi stulbs. Beigās izrādās, ka varbūt spīdoši ģeniāls. :D Lai nu kā, visi super-patīkamie gripas simptomi ir pazuduši. Spriežot pēc visa, esmu absolūti vesela. Varbūt, ja neskaita ārkārtīgi pāragro noguruma pakāpi, kas parādās kaut ko (jebko) darot.

Jāatrod veids kā dzīvot, citādāk dzīve sastāv no secīgi ejošām pirmdienām. Un tā bez gala.

Norāvu gripu :( Tagad, kad visi zvana, raksta sms, aicina tikties un tā.. Tik nožēlojami. Kārtējo reizi tas nav īstais laiks, kad slimot.

Labi, visi pārējie dzerat vitamīnus un izvairieties no baciļiem. ;)

Vakar bija diezgan feina diena. Sākumā satiku Dāvi. Bij tā forši parunāties un pasmieties, bet... man kā jau vienmēr tagad gribās kaut ko tādu WOW, kas liktu dzīvei pagriezties. Vēlāk satiku dāmas. Atbraucot mājās smirdēju kā nodedzis benčiks. Tai telpā nu galīgi nav ventilācijas un tas laikam ir iemesls, kādēļ kādu mirkli vairs tai bāriņā negribēsies iegriezties. xD

Šodien aizbraucu uz darbu. Noverdzināja mani līdz beidzamajam. Marinčiks vēl man pusgada performanci uztaisīja, kuru es laikam uztvēru PĀRĀK personiski.. Bet nu sacepos. Kurš gan var pateikt, ka manī neredz iniciatīvu strādāt?! Lai nu kurā, bet manī.. Un vēl kā manu lielāko mīnusu uztver to, ka es smēķēju. Bļa, kakaja viņiem razņica?! >.<
Labi, štrunts ar visu. Šī nebija mana diena. Rīt būs jauna, cerams, labāka.

Šī diena izskatījās gluži tāda pati kā iepriekšējā. Atnākot uz darbu gan pār mani pārlija neparedzētu un ne ļoti foršu notikumu lietus.
Beidzot bija pienākusi tā diena, kad es tiku pie BINa atestācijas. Tā kā šī šķiet vissarežģītākā no atestācijām darbā, protams, paspēju ļoti satraukties un tā. Beigu beigās atestācija tika novilcināta par trim stundām, pirms paša pasākuma man vēl noņēma divus no darbiniekiem un beigu beigās sajūta uzreiz bija nepārprotami skaidra - būs pakaļā.
Nu neko.. cīnījos kā varēju, bet ar katru mirkli pleci nokārās arvien vairāk. Apmēram, kad puse atestācijas jau bija cauri, mani apgaismoja - tā, starp citu - ka man iet arī virtuves vadīšanas atestācija. Man šķiet, ja būtu bijis brīvs brīdis raudāt, es to tiešām būtu arī sākusi darīt. ;D
Kad jau iestājās levelis "POhuj; ejiet nahuj; Lieciet man Fail un es vismaz tikšu pīpēt", šīs mokpilnās stundas bija beigušās.

Beigu beigās, es BINa atestāciju noliku uz 94%, par ko biju pārsteigta gan es, gan arī menedžerīte, kas man pieņēma atestāciju. Bet virtuves vadīšana, kuras ievārītās ziepes bija par vēlu sastrebt uz 74%. Well, priekš tādas pakaļas, kas tur darījās, manuprāt, beigās sanāca visai labi. :D Visādā ziņā ceru, ka BINčiks man kādu ILGU laiku vairs nebūs, bet kuhņa būs labi ātri, lai varu pārkārt uz labāku rezultātu un, vēlams, mani iepriekš pabrīdinot, ka atestācija JAU notiek. :D

Nu jā, tas atkal par darbu.

1dien nodancojos darba Jaunā gada iesvētīšanas ballē. Izskatījos kā maza cacele, bet jutos ļoti labi un seksīgi. ^^ Pašai ballei ar nebija ne vainas - paspējām i padancot, i paninnāt, i uzgrauzt kādu graužamo.
Nākamo dienu pat nebija jāstrādā un varēja gulēt.

Pa šito nedēļu paspēju satikt Lauru, ar kuru, kā sapratu, esam divās dažādās pasaulēs. Protams, atradās jau par ko parunāties un tā, bet.. vilciens ir aizbraucis un nav ko tam dzīties pakaļ.

Vakar palūdza palikt darbā ilgāk. es nemaz nevaru atcerēties pēdējo reizi, kad strādāju naktē.. Cilvēki bija super jauki un ļoti maz tādi mūžīgās-problēmas. Pie kases paspēju izsmieties kopā ar viesiem, papļāpāt un tā. Šī laikam bija pirmā tāda nakts. Un Vasja vēl šokolādi atnesa *sun*. Hih.

Jā, un starp citu, kamēr neaizmirstu - sapņoju par to, ka es un vēl vairāki diezgan forši un saprātīgi cilvēki strādā kopā un tai pašā laikā dzīvo nepieskaitāmo mājā. Kam problēmas ar bailēm, kam ar nervu savaldīšanu un tā. Sapnī viss bija diezgan tā - pretēji dzīves variantam -, bet pats sapnis bija interesants.

Manam organismam ir nodarīts ļaunums. Sajauktais režīms atspēlējas katru nakti tieši bez desmit trijos. Es pamostos un vairs nevaru aizmigt. Cik noskaidrojies līdz šim - šo mistisko laiku nespēj ietekmēt gulēšana vai negulēšana iepriekš, pilnīga un galīga negulēšana iepriekšējā naktī, alkohols asinīs, nedz arī augsta noguruma pakāpe vai pat prātu apbombordētā doma, ka jābūt darbā jau 6:30 no rīta.

Lai nu kā, šī diena sākās visnotaļ interesanti. Kad es pēc trešā modinātāja beidzot izrāpos no gultas, mani sāka kratīt šausmīgs drebulis. Vakardienas alutiņš, acīmredzot, tikai tagad sagribēja iet ārā no organisma. Mirkli pakratījos un skrēju uz autobusu (biju gan paskatījusies darba dienu un nācās bišķīt pasalt, kamēr sagaidīju īsto brīvdienu transportu). Mierīgi savā nodabā pīpēju un skatos, ka pēkšņi pretī nāk Mārtiņš N ar savu draugu. Šiem gan vēl žvingulis nebija izgājis.. Nekas daudz jau nav mainījies, kopš pēdējo reizi bijām uzsituši klaču. Man viņš vēl arvien šķiet šaušalīgi mīļš un foršiņš. Aww. :D Un viņš būtu viens no tiem nedaudzajiem, ar kuriem es gribētu atgriezt kontaktu.

Nu, rekā, aizbraucu uz darbu un beidzot satiku Vasiliju. hihi, man būs šokolāde 4dien. Jēj. ^_^ Dabūjām biki papļāpāt un "noskaidrot attiecības". Viņš domāja, ka es esmu uzmetusi par kko lūpu, man atkal šķita otrādi. Beigās izrādījās, ka es vnk no telefona varu aizsūtīt SMS tikai izredzētajiem. Vasja nebija to skaitā. Nu neko. {ā, jā, piebilde: ja nu gadījumā arī kādam no jums, mani dārgie cibotāji es pēkšņi neatbildu uz sms-kiem, varbūt ir vērts vnk pazvanīt. *pīīs*)
Sāku strādāt ar nelielu nokavēšanos un.. bļā, jau no paša rīta tā bija elle. Šitādu sestdienu es vēl nebiju piedzīvojusi. Izgāju no darba ar sajūtu, ka mans mugurkauls ir lauzts divās vietās. Vēkšš.

Man šodien baigi hipijiskais noskaņojums. Laikam nenāk par labu miega bads un Svens, ar ko sanāk, pārmaiņas pēc, tik forši pakumunicēt iepriekšējā vakarā.

Palikušas 3 dienas līdz darbam un esmu noķērusi ko angīn-veidīgu. Bļā. :(

Diena sajukusi ar nakti.
Māte vakar uzķēra pa nakti, ka es pīpoju. :D Nu gan jau atkal kādu mēnesi ar mani nerunās. xD
Tēvs sarūca virsū par to, ka es guļu plkst 5os. Nesaprotu gan kāda viņam atšķirība vai es klusiņām guļu savā gultā vai klusiņām skatos kompī visu dienu. xD Bet gulēt esot šausmīgs noziegums un rīt man būs jāceļas 9os no rīta un tēvam ir pilnīgi pō.. :D
Manuprāt, cilvēki ir pārlieku sanervozējušies par kko. Atkal kkādas kosmosa vētras? Vai zvaigznes ne tā sastājušās?!

Well, par miega trūkumu es sūdzēties īsti nevaru. Kopš tās nakts tusēšanas, es labākajā gadījumā esmu kādas 5h pa dienu augšā. xD Reāli sajāts organisms xD

Uzsēdos uz jauna seriāla - one tree hill.
patiesībā, tik labs, ka man vairs negribas neko citu darīt, kā tikai noskatīties līdz galam. Atkal un atkal jaunu sēriju. Un prātu nevar apčakarēt ar to, ka rīt jāceļās agri un jātīra sniegu vai to, ka ir Ziemassvētki un būs rīts jāpavada ar ģimeni atverot dāvanas, dzerot siltu ziemassvētku dzērienu un graužot mandarīnus. Un arguments pat nav vairs tas, ka rīt uz darbu jāiet. Damnit, kā var sačakarēties Tava tā jau mazsvarīgā dzīvīte tikai tāpēc, ka uzsēdies uz neīstajiem habit-iem.

Lai nu kā, ārā tieši šai mirklī ir superīgs laiks. No gaisa nekrīt nekādi balti draņķi. Un uzsnigusī sniega kārta tā piesalusi, ka vari uz tās nostāties neielūstot. Patiesībā, diezgan fenomenāli.

Nevaru beigt sajūsmināties par savu jauno mīļumiņu.. ^__^ Viņam ir tik jauka atmiņa. Un var nokačāt ko vien vēlies un cik daudz vien vēlies.. Un vēl arvien rāda free space ar trīsciparu skaitli.. :sun:
Un šodien atnāca vēl atvaļinājuma nauda. Un māsa ar savām druženēm cep kūku un vakariņas. Un vēl vakarā atbrauks Kika. Un man ir brīvdiena. Un es graužu piparkūkas un dzeru kapučino. Un, lai gan nav Ziemassvētku sajūtas, vienalga ir silti un mājīgi.
Dzīve ir jauka. ^__^ Reizēm.

Vitālijs mani piekāsa. Jau otro reizi. Vīrieši ir sušķi. :D

Biju pie friziera. Nu esmu gaiša. Un laikam jau slikti, ja reiz izskatos pēc ōmītes. xD Cerams, tagad pērkot cigaretes vairs neviens man neprasīs dokumentus. xD

Gribu slidot.

PS. Vislielākie un mīļākie sveicieni vienam birthday-boy, kam šodien tāda apaļa jubileja. ^__^ Tad nu četrpadsmito datumu izbaudi kārtīgi! *mcā*

Mazliet dīvaina pasaule. Tad, kad šķiet, ka ir pavisam slikti, sākas balta strīpa un šķiet, ka viss ir tieši tā kā vajag būt un vēl labāk. Par spīti kalniem, pa kuriem mēs te visi braukājam, lai cik zemu vai cik augstu.. vienalga jau ir labi. Bez sliktā nevarētu novērtēt labo. Vismaz es te tā cenšos sev iebakstīt galviņā to.

Ziemassvētku sajūtas arvien nav. Arī gada noslēguma sajūtas - nav. Pabeigto darbu saraksta arī nav un to darbu, kurus būtu jāizdara... uzminiet! - nav.
Mazliet muļķīgi tā klīst kaut kur caur sniega kupenām bez galamērķa, bet var jau būt, ka beigu beigās nonākšu tur, kur man ir jābūt. Cerams, iztiksim bez kupenām.

Tā kā man piešķīra atvaļiņājumu decembra izskaņā, ceru, ka izdosies sakārtot kaut kādus neapdarītos darbus. Būtu diezgan forši, ja sanāktu tikt pie Suša uz ENG, bet.. *sēne*.
Bet varbūt tas būtu labākais laiks, lai sakārtotu tās draņķa tiesības, kuras kā liels melns mākonis man vislaik acu priekšā rādās kā vislielākais kauns. Jātiek vaļā no veciem parādiem un varbūt iekustēsies kaut kas jauns un labāks. *nopūta* Vajag jaunus iespaidus, jā. Un vajag beidzot nokārtot tiesības. *jak*

Vakar diezgan spontāni bija radusies doma aizbraukt uz Valmieru.
Karstas, svaigi ceptas, lieliski smaržojošas bulciņas, melna kafija, superīgas sarunas un Didzis... neko vairāk nevajag, lai atgūtu kaut kādus pozitīvos lādiņus kādam mirklim.
Pagaidām En ir daudz-maz laimīgs. Pārmaiņas ir jaukas. :)

es, protams, biju rēķinājusies, ka uz ziemas periodiem būs daudz mazāk jāstrādā, bet šitais jau ir.. *cenzēts* *cenzēts* *cenzēts*.
Damnit.