Nesaprotu, kur esmu paspējusi tā noslīkt sevī, ierauties, vairs neizrauties.
Pēdējās pāris reizes, kad esmu satikusi cilvēkus, ir beigušās ja ne katastrofāli, tad vismaz diezgan skumji.
Atgrūst piedāvātās iespējas, atkal un atkal nopelt sevi.
Vēlme pēc risinājuma un nespēja atrast apvadceļu.
Iekšā tāds tukšums, melns caurums, kas tikai pildās..
Es gribētu raudāt, bet asaras neatrod ceļu, rīkle aizžņaudzas un vārdi noslāpst.
Kaut atrastos iemesls, cēlonis, varbūt atrastos zāles.
Vienīgā vēlme - būt citam!
laumiņu putekļiem klāts - Komentāri
tikai kripatiņu
Ķirsīts (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
sveces_liesma) wrote 9. Februāris 2011, 21:30
sveces_liesma) wrote 9. Februāris 2011, 21:30
gribas kliegt