Agrāk bija tik sasodīti skaista pārliecība par sevi, saviem spēkiem, savām domām, rīcību.. Agrāk varēja skatīties spogulī, iztaisnot plecus un velnišķīgi uzsmaidīt atspulgam. Bija vajadzīgs pavisam nedaudz, lai justos smuki, lai justos īpaši.
Tagad reizēm sev vaicāju - kur esmu palikusi es, kur palikusi pārliecība, tas velnišķīgais smaids, tas iedomu grauds?
Itin viss, kas no manis nāk laukā izklausās pēc žēlabām, tāpēc tik bieži sanāk piespiest krustiņu lapas augšējā malā. Tā lai neviens neredz, tā lai pašai nepaliek pierādījumu, ka ir bijušas tādas domas un tāds skatiens uz pasauli.

Jau atkal pa šīm brīvdienām [Paldies, darbs, Tu mani nudien nenostrādini *explode*] esmu noskatījusies neskaitāmas filmas, centusies sevī iepumpēt jaunas domas. Beidzot nonākusi pie gala atzinuma - šitā tās lietas neies. Ja vajag pārmaiņas - būtu forši sākt ar cilvēkiem, izkāpšanu no gultas, iziet ārā, kkādu trakumu izdarīšana.

No nākamā mēneša par izdevīgām cenām jāsāk atkačāt sportmena sen-senie laiki. //Man ir tik sasodīti žēl, ka baseiniem ir tik šausmīgas cenas. Es tiešām gribētu plunčāties uz pilnu klapi. Atkal.// Šomēnes jāizdomā kāda aktivitāte kā sakārtot savu iekšējo haosu. Jā, varbūt, ka vajag ķerties pie tiem atkritumiem beidzot.

Vakar apspēru iespēju atmest pīpēšanu. o.O Pilnmēness uz mani strādā. :sun: