Atkal tāds emociju uzvirmojums, ka jāpieraksta.
Pirms pāris stundām nosūtīju pēdējos darbus skolai, kas mani skar šai mēnesī. Vēl pāris eksāmeni un mans semestris būs pietuvojies izskaņai. Neliels atvieglojums.
Šorīt parunāju ar vecākiem beidzot un izstāstīju "plānu".. Nu, ja mēs runājam godīgi, plāna - nu tāda sakārtota - īsti jau nav.
Ko, kas un kā būs svešā zemē jau īsti nevar paredzēt. Un to, ka būs laime uz mirkli, ir pilnīgi skaidrs. Un tad, kad tā pāries, paliks realitāte ar sačakarētajām un sarežģītajām problēmām. Es vien ceru, ka viss tiks laicīgi izrunāts (jā, En, atgādinājums sev - runā par problēmām!) un atrisināts.

Lai nu kā, ja pa šo laiku nenotiks nekas traks un vai nu vienā galā vai otrā, neviens nesabaidīsies vai nepārdomās, tad 22.janvāris ieies vēsturē kā pacelšanās no Latvijas ar one-way ticket. Pievienošos tam pulciņam, kas meklē labāku dzīvi (šajā gadījumā, laikam vienīgais mans īstais labas dzīves meklējums ir mīļotais cilvēks blakus) UK.

Un, lai gan uz doto mirkli, ir milzu sajūta, ka otrā galā durvis, pa kurām būs jāiziet, pavērsies pārāk ātri - es laikam braucu ar vienīgo, kas man ir bijis šo visu laiku = 1,5 gadu - cerība, ka jāizdodas.

Paskatīsimies, cik vēl emociju uzplūdi uznāks.. :)

Vēl jau viss var mainīties trīsdesmit reizes, bet..
izskatās, ka janvārī radikāli mainīsies dzīve.
Prom no darba, prom no drošības.
Pie laimes!

Pa viļņiem augšā un lejā..
Kāpēc tik ātri tam vilnim visu laiku jārit uz priekšu?
Ja aizvakar es priecājos un sapņoju, šodien, tik tikko atbraukusi no UK, smaids uz manām lūpām pavīd vien īsu mirkli. Un, lai gan asaras acis negrauž (es skatos no labās puses), plaušas ir pilnas smagu baiļu.

Cilvēki mēdz teikt, lai sapņo ar aizvērtām acīm. Bet cilvēki arī saka, ka, ja ir pa īstam - tad jebkurš šķērslis tiks pārvarēts.
Tad, kāpēc šoreiz dzīve visu laiku met ceļā priekšā kādu šķērsli? Kādēļ vienreiz nevarētu vienkārši viss būt gludi? Jo, ja šis nav pa īstam, es nezinu, kas ir!

Un, lai gan jau šobrīd nekas nav noticis, es jau saredzu iznākumu - un tas jau atkal nebūs nekas tāds, kas liks lieku reizi no sirds iesmieties.
Pirmās divas reizes asaru strautu bija grūti apstādināt, trešajā reizē tas izdevās tikai tad, kad ķermenī dzisa spēks, ceturto reizi es vairs negibu - jo es nestādos priekšā, kam būs jānotiek, lai tas paietu!

Un vairāk par visu, es gribu, lai viņš ir laimīgs! Nevis lai "nav nelaimīgs", bet laimīgs.. Un es zinu, ka kopā mēs varam būt - par spīti tam, ka es neesmu ideāla investīcija un man vēl tik daudz kur augt un ko mācīties.. Es esmu gatava. Klupt un krist. Celties un iet uz priekšu - un pieturēt, kad otram kāja paslīdēs... Lai nenokrīt, lai ir drošāk..

Bet vajag mazumiņu.. Tikai mazumiņu veiksmes.
Lūdzu!

Kas to būtu domājis, ka es - mierīgā, paredzamā, varētu pat teikt garlaicīgā En - nakts vidū nopirks tuvāko lidmašīnas biļeti uz UK, lai mēģinātu dzēst vecas kļūdas..
Nezinot telefonu, adresi vai jebko pieturas punktu - pa lielam "uz durku".. :)
Atrast, nošokēt, uzzināt, pārbīties, pazaudēt cerību un tad to atkal atrast, dzīvot, līksmot..
Un nesakiet, ka dzīvē nenotiek kā filmās, jo.. izskatās, ka notiek gan. Kaut gan arvien bail ticēt, ka ar mani.. Bail tiešām pieķerties domai, ka beidzot ir tāda laime.. Beidzot!

Un nu... nu mainīsies visa dzīve.
Un būs grūti - es zinu, ka būs.. Bet būs tā vērts - es zinu, ka būs.. :)

Es agrāk ticēju, ka visas lietas aizmirstās vai paliek pagātnē ap 40 dienu intervālu.

104 dienas pagājušas, un mana teorija par maģisko ciparu "40" ir salauzta.
Ouuh, well.. :)

Jūtu, ka ar muguru nepaliek labāk.. :/
Būs laikam jāatrod drosme un jāaiziet pie ārsta. :/

Es nedomāju, ka ir bijis kāds periods, kad esmu smaidījusi biežāk, vairāk...
Un es stipri apšaubu, ka fiziski ir iespējams smaidīt biežāk, vairāk..

Četras burvīgas dienas pasakā..
Es varētu daudz un dikti stāstīt par visu, ko darījām, ko redzējām un kā tas lika justies..
Pasaka - tas ir vienīgais vārds, kas apraksta pietiekami īsi un precīzi.

Lidojums bija saspringts, bet nebija tik briesmīgi, cik biju iedomājusies. [Es nerunāju par Frankfurtes lidostu, kas, manā uztverē, nav lidosta, bet vesela pilsēta!!! Ja jums jābrauc ar pārlidojumiem caur šo brīnumu, ņemiet starp lidmašīnām vismaz 2h starpā, jo citādi var gadīties, ka lidmašīna aizlido bez jums!]
Anglijas klimats atbilda gaidītajam. Brrr..
Anglijas satiksme mani nošokēja. Es kaut kā vairs nevarēšu teikt, ka Rīgā ir "korķi"..
Hmm, bet lai gan es neiemīlējos Anglijā, es nevaru sagaidīt, kad braukšu atpakaļ. ^__^

Dzīve šobrīd šķiet tāda augšup-slīdoša. :)

Interesanta grāmata, skolas darbi raiti virzās uz priekšu (kursa darbi gan ne, bet vienalga xD), darba dzīvē iestājies kkāds nepadarīto-darbu izdarīšanas moments (pašas vēlēšanās)...

Un vēl -- Palikušas 3 dienas!


Here I Come!!

Pēc 5ām dienām es zināšu, ko nozīmē lidmašīna, Anglija un silts ķermenis blakus...
NEVARU SAGAIDĪT!!!

Pozitīvais moments. Atsāku lasīt grāmatas angļu valodā.
//Cerams, ka noderēs eksāmenā.. :D //

Negatīvais moments. Sāku to darīt tad, kad būtu jāvelta laiks citām lietām, citiem md un priekšmetiem..

Ouuhhh, well, un nekādi netrāpu mērķi! :D

Arvien piedāvājums par divu kursa darbu uzrakstīšanu paliek aktuāls.. [Jūs --> Man] Ja kādam daudz brīva laika -- rindās nav jāstāv un viss par velti. ^.^

Pamostos no tā, ka ārā kauc sirēnas. Nu tās, kuras slēdz iekšā, ja valstī sācies karšs/vētra/kkas traks.. .
Pirmais ko daru - atveru ziņas. 0 informācijas. o.O Ne par to, ka tas ir izmēģinājum-kauciens, nedz karu, nedz vētru.. Nu Ok...
Trīs minūšu stress - pilnīgi bezjēdzīgs. xD Jo neviens ne-bombordē, arī sniedziņš diezgan mierīgi virpuļo no debesīm, un diena kā diena..

Protams, paspēju pastresot par to, ka Zaķis nav devis par sevi nekādu ziņu jau otro dienu. Un mediji vēsta, ka Anglijai (un vispār Eiropai kā tādai) pāri iet pats nelabais.. Nu lāāāābi...

Hmm, vispār pēdējais mēnesis tāds grūts. :D Trakumi darbā, daudz jāstrādā.. Tāpēc pat nebrīnos, ka vakar nogulēju 27h no vietas. Organisms biki izpumpējies.
Bet nu, dēļ Dusošās-skaistules priekiem pazaudēju veselu dienu. Rīt sākas eksāmenu prieki un laika palicis pavisam maz.. Jeeej!

Nu kaut kā tā.

Visiem daudz bučas. Ceru, ka vētras draudi mums visiem aizslīdēs garām un šī būs patīkama 5diena ikvienam! :)

Un gandrīz atkal uzkāpu uz tā paša grābekļa. :D
Alkohols... nav mans draugs.

Opiņā.. 8h un tas aizgājis farsā..
50/50 stulbi no manis, bet..
Darbavieta sācēlusi brēku, izraujot no konteksta to, ko paši vēlās..
Desmitos no rīta šādi NAV jāsāk diena.. No, no, no..

Sapulču mērķim vajadzētu radīt vēlēšanos darīt, labot, uzlabot..
Bet pēc šīs ķermenī kūsā dusmu karstums, paliek skumīgi un piemetās mazvērtības komplekss nedaudz..
Staigā no viena stūra un domā.. Tiešām viss vairs nevar palikt sliktāk, bet var...
Apkārtējie laikam met izaicinājumu, cenšoties pierādīt, ka ir iespējams atņemt ko vairāk, salauzt un sāpināt vēl vairāk..

Bet nav vajadzīgs maģistra grāds, lai saprastu, ka problēmas nav atrisināmas vienas stundas vai dienas laikā.. Un, ja būs vēlēšanās, viens otra acī ne vien vienu baļķi var ieraudzīt.. Un kamēr Tu cel augšā tikai slikto un vēl pabaksti pārējiem, lai tie arī ieklausās, cik otrs ir melns un nelabs, problēmas turpinās iesakņoties un rezultāta vienkārši nebūs..
Riebjas klausīties par citu melnumu. Riebjas, ka aci prec aci, čota ne labākie draugi, bet aiz muguras... ****.

Cūcība!! Un pēc šitādas brīnum-sapulces visas tās jaukās dienas un mirkļi tiek aprakti tik dziļi, ka pazūd..

Dusmas, kas vienkārši saēd nieres!!!!

Nav nekāds noslēpums, ka pēdējo mēnesi emocionāli esmu iztukšota, nobēdājusies, sabijusies, uzvilkusies.. vienvārdsakot, NAV.
Jau atkal pārliecinu sevi, ka jācenšās sevi ievirzīt darba ritenī, lai nav laika domāt pa labi vai kreisi. Un, lai gan ir mirkļi, kad tiešām izdodas.. īsti sevi apmuļķot uz ulgāku laika posmu par "īslaicīgi" neizdodas ne pa kam!

Lai nu kā.. Pāris dienas atpakaļ tēvs laimēja biļetes uz vienu biznesa konferenci. Un, lai gan nevarētu teikt, ka no manis staroja baigā degsme piedalīties, nenožēloju, ka aizgāju.
Interesanti cilvēki, lektori, interesantas atziņas un iespaidi.
Tāds.. labs mēģinājums mani izraut atpakaļ virs ūdens.

Pēc tam vēl viens jauks notikums - skrituļslidas. Ne gluži par baltu velti, un tomēr.. Negaidīti.
Lai gan neesmu mēģinājusi braukt ar tādām gadiem [pēdējā reize tomēr beidzās diezgan.. skarbi], šobrīd izjūtu vajadzību MAINĪT līdzšinējo bezjēdzību/melanholisko idilli..

Lasu grāmatu, pildu mājas darbus, sāku izrādīt dzīvības pazīmes un, šķiet, ka apkārtējie arī..

Apkārtējā pasaule sadodās rokās un rauj. Pat, ja tās ir tikai nejaušas sagadīšanās, man gribās ķerties klāt un kārtīgi atsperties! Lai šis rudens neierautu kā visi citi.
Gribu šai sezonā vēl kaut ko vērtīgu/nozīmīgu izdarīt.

Garstāvoklis tuvu kritiskai robežai. :/
Kā jau tipiska sieviete - cenšos iedziļināties situācijā un atrast atbildes, kuru tur nav, uz jautājumiem, kuri netiek uzdoti. Pati sev bendēju omu jau kādu laiku.
#besis.

Lieliskā dzīves nodaļa noslēgusies.
Viņš aizlidoja pirms 2,5h.
Es raudāju. Un droši vien vēl raudāšu.
Bet dzīve ir skaista.
Man prieks, ka es atļāvu to sev baudīt.

Būtu jāpriecājās, jo rit ir pēdējie eksāmeni un tad -- freedom.
Būtu jāsaņemās un jāpamācās, jo rīt taču eksāmeni.
Būtu jāpaguļ, jo šīs dienas 11h, pavadītas skolā, bija ļoti nogurdinošas.
Būtu..

Tā vietā es nevaru aizmigt, nevaru atrast spēku, nevaru atrast prieku, jo piecas minūtes parunāju ar māti.
"Un Tu viņu tā vienkārši palaidīsi? Tu necīnīsies par šīm attiecībām?"
"Nē."

Un man nebūtu jāraud, nebūtu jāskumst. Būtu jāpriecājas par rītdienas freedom, par pēdējo skolas dienu, bet..
Mans "Nē", šķiet, pakausī smadzenes dedzina caurumu. Un manas acis spītīgi atsakās raudāt, un es sevi arvien cenšos mierināt ar domu, ka šeit taču nav emociju, es zināju iznākumu un es pati parakstījos uz to.. Un te taču nav mīlestības! Un esmu gandrīz 80% pārliecināta, ka tiešām nav, bet..
pakausis smeldz un noskaņot sevi uz darbu, psiholoģiju, grāmatvedību vai kaut prieku...
...jo nu es sāku aizdomāties, ka ir taču tie 20%, par kuriem pārliecības vairs nav! Un es tiešām viņu palaidīšu. Un necīnīšos, jo, pat, ja es mēģinātu.. tas neizdotos.

"Nē."

Tik superīgi pavadīts laiks.. Tik superīgi tiek pavadīts laiks. Un nu jāizdomā KO un KAD izdarīt, lai augustā nebūtu jāraud. :/