Nav nekāds noslēpums, ka pēdējo mēnesi emocionāli esmu iztukšota, nobēdājusies, sabijusies, uzvilkusies.. vienvārdsakot, NAV.
Jau atkal pārliecinu sevi, ka jācenšās sevi ievirzīt darba ritenī, lai nav laika domāt pa labi vai kreisi. Un, lai gan ir mirkļi, kad tiešām izdodas.. īsti sevi apmuļķot uz ulgāku laika posmu par "īslaicīgi" neizdodas ne pa kam!

Lai nu kā.. Pāris dienas atpakaļ tēvs laimēja biļetes uz vienu biznesa konferenci. Un, lai gan nevarētu teikt, ka no manis staroja baigā degsme piedalīties, nenožēloju, ka aizgāju.
Interesanti cilvēki, lektori, interesantas atziņas un iespaidi.
Tāds.. labs mēģinājums mani izraut atpakaļ virs ūdens.

Pēc tam vēl viens jauks notikums - skrituļslidas. Ne gluži par baltu velti, un tomēr.. Negaidīti.
Lai gan neesmu mēģinājusi braukt ar tādām gadiem [pēdējā reize tomēr beidzās diezgan.. skarbi], šobrīd izjūtu vajadzību MAINĪT līdzšinējo bezjēdzību/melanholisko idilli..

Lasu grāmatu, pildu mājas darbus, sāku izrādīt dzīvības pazīmes un, šķiet, ka apkārtējie arī..

Apkārtējā pasaule sadodās rokās un rauj. Pat, ja tās ir tikai nejaušas sagadīšanās, man gribās ķerties klāt un kārtīgi atsperties! Lai šis rudens neierautu kā visi citi.
Gribu šai sezonā vēl kaut ko vērtīgu/nozīmīgu izdarīt.