Būtu jāpriecājās, jo rit ir pēdējie eksāmeni un tad -- freedom.
Būtu jāsaņemās un jāpamācās, jo rīt taču eksāmeni.
Būtu jāpaguļ, jo šīs dienas 11h, pavadītas skolā, bija ļoti nogurdinošas.
Būtu..

Tā vietā es nevaru aizmigt, nevaru atrast spēku, nevaru atrast prieku, jo piecas minūtes parunāju ar māti.
"Un Tu viņu tā vienkārši palaidīsi? Tu necīnīsies par šīm attiecībām?"
"Nē."

Un man nebūtu jāraud, nebūtu jāskumst. Būtu jāpriecājas par rītdienas freedom, par pēdējo skolas dienu, bet..
Mans "Nē", šķiet, pakausī smadzenes dedzina caurumu. Un manas acis spītīgi atsakās raudāt, un es sevi arvien cenšos mierināt ar domu, ka šeit taču nav emociju, es zināju iznākumu un es pati parakstījos uz to.. Un te taču nav mīlestības! Un esmu gandrīz 80% pārliecināta, ka tiešām nav, bet..
pakausis smeldz un noskaņot sevi uz darbu, psiholoģiju, grāmatvedību vai kaut prieku...
...jo nu es sāku aizdomāties, ka ir taču tie 20%, par kuriem pārliecības vairs nav! Un es tiešām viņu palaidīšu. Un necīnīšos, jo, pat, ja es mēģinātu.. tas neizdotos.

"Nē."