* Pēdējā laikā mājās esmu tik reti, ka savā gultā vairs nejūtos kā savā gultā.
* Problēmas ar darbu turpina mani kacināt arvien vairāk. Arvien mēru savu pacietības auklu.
* Pagājušo nedēļu atklāju sezonu. Ezerā tik silts ūdens.. Mm... Sajūta, ka vasara jau ir klāt.
* Skolā iet interesanti. Laikam kursa darba prezentēšanu + pabeigšanu pārcelšu uz nākamo pusgadu. Iedvesma arvien nav atnākusi un ārkārtīgi šaubos, ka tuvākajās dienās atnāks.
* Bija dažas brīvdienas darbā, kuras tika veiksmīgi realizētas. Nu var atgriesties ierastajā ritenī -- darbs + miegs.

Pavasaris nāk ar pārsteigumiem! Negaidīti jauki.

Ieraudzīju tikko jaun-iesūtīto lekciju sarakstu. Fuck, es zināju, ka agrāk vai vēlāk es maksāšu dārgi par to, ka neapmeklēju pārāk bieži psiholoģijas lekciju un makroekonomiku. Un padomā tik, pienāca "agrāk" eksāmens kā plānoju.. Fūūck.. Būs laikam jāmēģina atrast laiks pamācīties. Fuck!

Lai nu kā, biju apskatīties uz Alfiņu. Tāda smukulīte. Beidzot laikam es zinu, ko nozīmē "pirmā mīlestība"..
Rīt uz diagnostiku un, ja tajā neko neatradīs (un es ļoti ceru), tad 1dien parakstam dokumentus. Hahā.. Būšu plika un nabaga, bet vismaz Alfiņai pie stūres.. Ņamm,....

Diena varēja beigties tik skaisti, bet beidzās negaidīti draņķīgi.
Mazliet jāpaguļ pirms naktsmaiņas un jāpafilosofē zemapziņā, kamdēļ man vienmēr gadās atrasties atbildības epicentrā, mirkļos, kad kādu ir jāatlaiž. Slikta aura?!
Nedz prieka, nedz enerģijas.
Šādās dienās man nepatīk tas, ko es daru, tas, kur es strādāju un tas, kas esmu.

Labs rīts.
Kā parasti.. kaut kas man šķiet jocīgi, ja esmu pamodusies dienas gaismā.

Pierakstījos pie friziera sev vēlamā laikā, sazinājos ar Mošķīti, ar kuru simt gadi nav tikties.. Un vēl tas nemiers pakrūtē par Alfu.

Varbūt piezvanīt, apskatīt, un, ja aizsniegšu pedāļus, nopirkt? Vai gaidīt kaut ko skaistāku? Tā var gaidīt visu mūžu! Ak..
Man ir bail pirkt un bail nenopirkt. Ko darīt?! >_>

gandrīz aizmirsu. Noskatīju mašīnu.. Varbūt beidzot būs. Ja tēvs man aizsitīs štuku. :D

Tagad šķiet, ka pat gaiss ir cits. ;D
Tik plaši un kārtīgi uz pāris dienām. Prieks, kur tu rodies.

Pēdējās dienas lieliskas atpūtas. Jūtos kā cilvēks ar trim brīvdienām pēc kārtas. (mm)
Sabotieru nakts raundi, "Uzmini, kas man uz pieres" - nice.. Nakts boulinga mači.. Un paši mīļākie kolēģi apkārt. Pat brīvdienā es priecājos viņus satikt (patiesībā, visas manas brīvdienas) un pavadīt laiku kopā.
Varbūt, es pat iemācīšos kārtīgi krieviski runāt, ja tā turpināsies..

Pavasarīgs prieks. Pat, ja ārā ir otri Ziemassvētki.

* Dažas dienas atpakaļ devos uz darbu smaidot kā pasaules laimīgākais cilvēks. Saulīte spīdēja un priecēja prātu, cilvēki smaidīja pretī un mūzika.. klausījos "My Best Friend's Wedding (1997)" soundtrack ejot pār Merķeļa ielu. Ja gribat redzēt pašu skaistāko puķu smaidu -- iesaku pagrozīties pie nesen atvērtās "pušu bāzes" starp Origo un McD.. Tas puika puķu tērpā māk TĀĀ pasmaidīt, ka sirsniņa apmet salto.

* Arī darba ikdienā iezadzies pavasar's. Mazliet brīvāk un vienaldzīgāk.. Un nebūt ne mierīgāk.. Plūstoši.

* Un pat šodien, kad piecēlos ar koši sarkanu aci (Paldies, Grej!) un izdomāju neiet uz pirmo lekciju, tad arī otro un trešo.. Un, lai gan dators man nomira, iespējams, uz neatgriešanos ar visām tām brīnišķīgajām filmām labā kvalitātē -- man vienalga sirsniņā pukst pavasaris!!

* Kopš dzīvīte rādās daudz košāka, izskatās, ka notiek DAUDZ vairāk jaukas lietas. Un ir labāk. Daudz, daudz labāk kā pirms tam!


//Starp dzeltenām tulpēm, ar kūstošu šokolādi uz mēles,
Vēl aizvien brīnišķīgi noskaņotā!

Uzraku 2009.gada izgriezumu par vidusskolas citātiem. Smējos kutināta.
Pat, ja šķiet, ka nekā laba nav ko atcerēties par skolas laiku - jāpameklē vien dziļāk un jāgrib atcerēties.. Lai gan, ko gan tur gribēt? Nekā jau nebija!

Un tā ir par visu.
Darbs ir perfekta vieta, kur slēpties no dzīves un ļaut laikam tecēt..
Jautājums tikai -- kad ietecēs kausā pēdējais piliens un es spēšu piecelties un mainīties.

Pagaidām - milzīga izmēra depresīvais un nevēlēšanās neko darīt.
Vēl arvien kā mazs bērns sēžu un gaidu, kad lielie, gudrie cilvēki man pateiks, kas ir labs un kas nav. Un tipiski pusaudzim - kad tie dara, izliekos, ka esmu gudrāka par viņiem. Un tipiski sev - domāt, ka daru pareizi, jo sev atzīties, ka kļūdies, ir par daudz.

Tikko iztīrīju savu skapi. Viens pilns lielais atkritumu maiss. Nice. Ar drēbēm, kas par mazu/par lielu/nav ērtas/ir nolietojušās.
Jūtos attīrījusi savu čakru un gatava drīz iepirkties. Jo vilkt mugurā jau kaut ko arī vajadzēs. xD
Visu dzīvi esmu uzskatījusi, ka neesmu no tām sievietēm, kuras lielveikalos iepērkās vairāk kā bieži. Izrādās -- esmu gan. Damnit.

Principā, nenāk miegs. Jau ļoti ilgi.
Ko En dara, kad nenāk miegs?
Pilda informātiku.
Ziemassvētkos?!?!
Jūtos vīlusies sevī (un tai pašā laikā šokā/lepna, ka es tiešām pildu, md), jo tas ir tiiiik garlaicīgs un ķēpīgs, un briesmīgi brutāli garlaicīgs mājas darbs!

//jau stundām//

Bet vispār.. Visiem priecīgus svētkus! Ceru, ka jūs tos pavadat ar sev mīļajiem. Pie eglītes.
Šņuk, mums šogad ir enģeļtaures kāts. Pliks, bez lapām. Pavisam ne Ziemesvēt-cīgi. Bet vismaz tiek taupīti meži. Ha.

Principā, pēc nepatīkamajiem pārdzīvojumiem esmu atkopusies.

Atvaļinājums teju aizvadīts. Nu, nevarētu teikt, ka esmu kaut ko daudz jaunu sastrādājusi, bet.. divus eksāmenus skolā nokārtoju, kursa darba tēmu esmu izkustinājusi, vispār mācīšanās kā process ir izkustējies.. ^__^ (Bet tas ir drausmīgi, CIK daudz laika paņem mācības.. Un es pat vēl neesmu gluži ieskrējusies).

Biju uz kino. "Cloud Atlas" varbūt nekļuva par manu mīļāko filmu, tomēr.. viennozīmīgi iesaku visiem. Baudāms sižets, tēlojums, apbrīnojami sagrimēti aktieri, ka vietām pat pazīt nevar. Pārmaiņas pēc, Holivudai kaut kas pat izdevies!

4dien ar kolēģiem-baltajiem krekliem aizbraucām uz pirti. Tad nu sauna, pirts un baseins.. Štrunts ta par to saunu un pirti. Galvenais baseins.. (mm) Bija tik jauki, ka laikam tiešām būs jāiet plunčāties uz ķīpsalu.


Nu, jā, tā nu man iet.. Vēl divas dienas brīvas, so, ja kāds grib k-ko sagāzt -- dodat ziņu. Tikai priecāšos.

Atverot durvis, Tu nekad negaidi, ka priekšā būs nāve.
Pēdējā laika briesmīgākā sajūta.

Pat priekš maniem apgriezieniem šis bija vērā ņemami. Paspēju izdarīt VISU ļoti ātri un bija atvēlēts ĻOTI ilgs laiks palīdzēt citiem.
Bet šajā maiņā arī "sapisās" (tieši šis vārds visvairāk apraksta situācijas) neiedomājami daudz dažādu lietu. xD

Ja tevi garlaicība māc -- nāc strādāt manā maiņā!

Vai tiešām ir tik grūti pateikt, ko cilvēks patiesībā domā acīs?
Uhhh, kā mani tracina meļi!!!

Atvaļinājums beidzās īsti nemaz nesācies. Ievazāju bronhos, man šķiet, kaut ko hronisku, bet gan jau pāries.
Atgriezos darbā. Strādāju kā strādājusi, jau atkal ar nelielu tizluma pieskaņu.
Atkal seifā iespiedu pirkstu. Man laikam uz grābekļa jāuzkāpj vairākas reizes, pirms aiziet līdz apziņai. Nu, nekas. Šoreiz pat var 1/3 saliekt pirkstu.

Biju pie zobārsta. Nav TIK traki kā man šķiet. ar latiem 50it izsprukšu cauri.

Skolā bija viens lielisks seminārs par Personības izaugsmi un komunikācijas iemaņu pacelšanu (latviski nezinu vai tā saka). SUPER seminārs. Tagad ar visādiem vingrinājumiem varēšu mocīt apkārtējos. *wahahā*

Lai nu kā..
* Esmu noilgojusies pēc kartinga.
* Esmu noilgojusies pēc Didža. Jau internetā sāku pētīt Rīga - Parīze biļetes.

* 5dien (kad ir vissliktākās laika prognozes) iešu beidzot ballēties. Varam likt totalizatoru - piedzeršos no viena aliņa vai varbūt puses? Alkohols manā sistēmā jau labu laiku nav plūdis. Beidzot būšu ekonomiska. :D

Pa lielam viss.

Ziniet kādēļ nevajag pirkt lētas kurpes?
JO VIŅAS SLĪD. UZ TREPĒM.
Es ceru, ka man pēc gada (vai vēl ātrāk) nevajadzēs mainīt gūžu. Zilums pamatīgs un asaras acīs. Sāp nereāli!!! :@
Bet man ir jauki kolēģi. Viņi visi paspēja piedāvāties iet uz aptieku un nest man brīnumlīdzekļus, jo mans pārvietošanās (un arī strādāšanas) ātrums ir fascinējošs.
HA. Nekad vairs par lētiem apaviem! Un par margu vajadzību!

Tātad, kurš vēl nezin, Ennucis beidzot ir iestājies skolā. Lai turpinātu ģimenes tradīciju un nesarūgtinātu ne vienu, ne otru vecāku, esmu izvēlējusies profesiju, kas krustojas. Tēvs būdams biznesmenis, māte - psiholoģe; meita studē biznesa psiholoģiju. Hihi-haha.

Lai nu kā, 1.septembrī jau notika pirmā lekcija, kura, tā-starp-citu, bija vienkārši briesmīga. Es laikam esmu uzaugusi pietiekami solīdā vidē, pateicoties tēvam, savā laikā žurnalistu kursiem un darba vietai, kur allaž prezentācijas ir baudāmas un laiks aizrit vēja spārniem. Tad nu šeit es diezgan pamatīgi esmu atdūrusies pie visai vāja snieguma, haosa un pārāk lēna tempa (ja tāds vispār tiek uzskatīts par tekošu)..

Protams, kā jau te daži mani cenšas nomierināt -- tas tikai sākums un man jānolaiž savas prasības zemāk, un vēlāk jau būs labāk.. BET es pagaidām arvien esmu diezgan šokā (tas laikam būtu piemērots vārds). Galu galā, cilvēkiem par to algu maksā, vēl jo svarīgāk ES par to maksāju.. un kaut kādai sagatavošanās daļai vai kam tādam būtu jābūt, jo sevišķi, ja profesoram ir jau desmit gadu pieredze..

Nu tā.. nedaudz skeptiskuma ieplūda septembra sākumā..

Lai nav jābeidz uz negatīvas nots: Brālīts atbraucis padzīvoties pie mums. ^___^ Tās pat ir ļoti jaukas ziņas.

Vasaras izskaņā tomēr, tomēr darbs uzrīkoja mums visiem sporta spēles. Tad nu mēs spēlējāmies. Batuti, volejbols, basketbols, futbols, TAUTAS BUMBA (ak tu jē, cik es tādu ilgi nebiju spēlējusi), stafetes, uzdevumi no jaunsardzes puišiem, dziedāšana, dancāšana.. AK!! Tik piesātināti, tik fantastiski un tik nogurdinoši.

Pirmo reizi mūžā lēkāju uz batutiem. Mācījos taisīt salto. Pagaidām pietrūkst nedaudz, nedaudz, lai es nokļūtu līdz stadijai "atpakaļ uz kājām", bet es pieļauju, ka ar otro reizi varētu izdoties.
Volejbols. Te vienkārši pietrūkst skype smailija (mm). Baudāmi.
Baslketbols. Nu tā nu gan ir lieta, kur "I suck" vēl trakāk nekā agrāk. Šķiet, ka pa visu spēli es uz grozu raidīju vismaz duci bumbas. Un rezultatība = 0. Vienīgais sodiņi mani glābj un tas, ka es māku nobloķēt cilvēkus. Smiekls. Es atsakos spēlēt šo spēli tagad!
Tautas bumba. Es dievinu šo spēli. Un es nesaprotu, kādēļ es viņu nebiju spēlējusi no kādas [??] 6.-7.klases, bet šī spēle ir vnk AWWW. Sanāk, patīk, baudāmi.
Pa starpai spēlēm, mūs ievilka mežā un (Nē, neizvaroja!) lika rāpties pa visādiem striķiem, centās mācīt, kas ir komandas darbs (sadarbība), domāt nestandarta situācijās, šaut [ŠAUT!!!] un vispār forši.. ^__^ [Tā kā tā bija sacensība palikām pēc laika 3ā vietā. Wahahā.. ap 17 komandām domāšana un sadarbība, un veiklība ir sliktākā līmenī par mums].

Nezinu, ar kolēģiem atrasties ne-darbā, nerunāt par darbu un vnk baudīt pasākumu.. Biežāk tā!!

Dzīves TOP miega bads.
Bet ir arī pozitīvas ziņas -- ziedojot miegu var satikt daudz sen nesatiktus cilvēkus. Un tas ir jauki.

@dažas dienas atpakaļ Tomiņš.. ^__^ Viņa ir vienīgais asā-mēle, kuru nevar nemīlēt.
@vakar Mošķis&Co.
@šodien Didzis. Jau atkal pozitīvs lādiņš kādam mirklim. Un tai pat mirklī skumji, ka pēc nedēļas viņu nesatikšu vēl iiilgi. Būs laikam jāplāno ceļojums uz Parīzi. Tā-starp-citu. Šņuk.
@rīt Madariņa..

un tad varēs 1dien gulēt. Vienkārši gulēt. Daudz.