Uzraku 2009.gada izgriezumu par vidusskolas citātiem. Smējos kutināta.
Pat, ja šķiet, ka nekā laba nav ko atcerēties par skolas laiku - jāpameklē vien dziļāk un jāgrib atcerēties.. Lai gan, ko gan tur gribēt? Nekā jau nebija!

Un tā ir par visu.
Darbs ir perfekta vieta, kur slēpties no dzīves un ļaut laikam tecēt..
Jautājums tikai -- kad ietecēs kausā pēdējais piliens un es spēšu piecelties un mainīties.

Pagaidām - milzīga izmēra depresīvais un nevēlēšanās neko darīt.
Vēl arvien kā mazs bērns sēžu un gaidu, kad lielie, gudrie cilvēki man pateiks, kas ir labs un kas nav. Un tipiski pusaudzim - kad tie dara, izliekos, ka esmu gudrāka par viņiem. Un tipiski sev - domāt, ka daru pareizi, jo sev atzīties, ka kļūdies, ir par daudz.