Tātad, kurš vēl nezin, Ennucis beidzot ir iestājies skolā. Lai turpinātu ģimenes tradīciju un nesarūgtinātu ne vienu, ne otru vecāku, esmu izvēlējusies profesiju, kas krustojas. Tēvs būdams biznesmenis, māte - psiholoģe; meita studē biznesa psiholoģiju. Hihi-haha.

Lai nu kā, 1.septembrī jau notika pirmā lekcija, kura, tā-starp-citu, bija vienkārši briesmīga. Es laikam esmu uzaugusi pietiekami solīdā vidē, pateicoties tēvam, savā laikā žurnalistu kursiem un darba vietai, kur allaž prezentācijas ir baudāmas un laiks aizrit vēja spārniem. Tad nu šeit es diezgan pamatīgi esmu atdūrusies pie visai vāja snieguma, haosa un pārāk lēna tempa (ja tāds vispār tiek uzskatīts par tekošu)..

Protams, kā jau te daži mani cenšas nomierināt -- tas tikai sākums un man jānolaiž savas prasības zemāk, un vēlāk jau būs labāk.. BET es pagaidām arvien esmu diezgan šokā (tas laikam būtu piemērots vārds). Galu galā, cilvēkiem par to algu maksā, vēl jo svarīgāk ES par to maksāju.. un kaut kādai sagatavošanās daļai vai kam tādam būtu jābūt, jo sevišķi, ja profesoram ir jau desmit gadu pieredze..

Nu tā.. nedaudz skeptiskuma ieplūda septembra sākumā..

Lai nav jābeidz uz negatīvas nots: Brālīts atbraucis padzīvoties pie mums. ^___^ Tās pat ir ļoti jaukas ziņas.