04 Oktobris 2008 @ 02:42
 
Zin kā.. ir tā baigi, baigi jocīgi. Kad dzīve piespēlē izdevību un mēs no tās atsakamies baiļu dēļ.
Uz skatuves mēs visi veidojam savus tēlus, bet esot aizkadrā varam būt pat pilnīgs pretstats. No neievainojamā pārvērsties vai ievainoto.
Draudzību es stādu augstāk par jebko citu. Draudzību un patiesību, bet jūtu, ka laiks mainīt uzskatus. Laiks pakļauties masai un pieņemt par svarīgāko to, kas attiecas vien uz Tevi, Tavu dzīvi un nākotni. Tā paša iemesla dēļ - lai izdzīvotu.
Ja cilvēcei paredz nākotni. Pat tīri neapzināti, mēs uz to tiecamies. Teiksi, ka nejaušā kārtā sagadījies tāpat kā tika pareģots? Es neticu tam, tāpēc vēlētos kaut nebūtu lasījusi par Nostradamu, nebūtu tādu vārdu dzirdējusi, jo nupat mani domu balsti, domu sienas sagāzās un līdz ar to es pati ar kļuvu nestabila. Kāda jēga zināt nākotni, ja nespēj to mainīt? Kāda jēga aizmirst par dzīvošanu, ja jau domā par nāvi? Tiekties uz priekšu - to nepārtraukti mums borē visi. "Kad izaugsi", "Pēc skolas beigšanas", "rīt", "pēc desmit gadiem"... Vienmēr un visur ir tikai nākotnes forma.
Es gribu dzīvot tagad un šeit, domājot tikai par šo mirkli. Dzīvot to tā, lai nekas nav jānožēlo, bet nesanāks, jo zemapziņa ir ieprogrammēta citādi. Ticēt tam, ko saka citi. Darīt to, ko dara citi.. Un es vēl neesmu tiktāl iepazinusi citus prātus, lai saprastu kā darbojas mans un nemāku to "ieprogrammēt" citā virzienā, jo trūkst resursu, pieredzes un zināšanu. Trūkst nepieciešamā.
Mēs tiecamies aizlidot kā putni, būt brīvi un neatkarīgi. Tiecamies pēc augstākas modes, biezāka maka, apkārtējo apbrīna, bet aizmirstam par pienākumiem uz kuriem balstīts vis iepriekš minētais.
Mēs cits citam sekojam pa pēdām, bet spītīgi apgalvojam, ka esam individualitātes. Mēs tiecamies uz izdzīvošanu, ne dzīvošanu...

Apstrīdēsi un teiksi, ka pilnīgs shits? Zini, pat piekritīšu.
 
 
( Post a new comment )
Anna.: autumn[info]esha on 4. Oktobris 2008 - 09:40
kā mana sociālo zinību skolotāja pateica:
"cilvēks nekad nebūs pilnībā brīvs, ja pastāvēs valsts un tauta"
patiesībā, man šķiet, ka mēs visi gribētu dzīvot tieši tagad un šeit nedomājot par nākotni, taču tas nebūtu cilvēka dabā... mēs tā nemākam. pietam, laiks ir neametams sliktais ieradums.
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
Anna.[info]esha on 4. Oktobris 2008 - 10:56
*neatmetams
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)
[info]nemriona on 4. Oktobris 2008 - 13:26
Man nepatīk domāt par nākotni, kāda tā būs. Par to visu, ka ir neskaitāmas iespējas izcelties kariem, ka uzsprāgs vēl kāda atomelektrostacija, ka.. ka.. ka.. Protams, nevar kulties pa šo pasauli kā ar skārda spaini galvā, bet, atzīsim, tādas nākotni apcerošas domas taču ļoti, ļoti nosit labo garastāvokli. Vismaz man. Un pesimisma jau tā visur ir pārāk daudz.

Nekad es neiešu pie zīlniecēm, un Nostradama vai citu-tādu-tautiešu pareģojumus nelasīšu. Un es negribu zināt savu nākotni, es tad labāk ticu, ka viss būs kārtībā. Es toreiz, kad bija tā Gruzijas jezga pašā plaukumā, izlasīju Laurim dienasgrāmatā Vangas (vaikāviņturvienalga) pareģojumus, un man uznāca.. nu, kā jau parasti man uznāk.

Cilvēki nemāk dzīvot tagadnei, jā, bet tas visā nopietnībā nevar aizliegt pat pamēģināt.
(Atbildēt) (Link)
birch[info]birch on 5. Oktobris 2008 - 19:04
Tu šito izbeidz. Ar to var iebraukt pamatīgās auzās. Tipa - kāda jēga dzīvot ja jau viss ir viena vienīga filma kuru skatamies? Kāda jēga dzīvot vispār? Ja jau mēs esam putekļi un īstenībai nekas no tā nemainās dzīvojam vai nē... iesaku trenkt šitādas domas prom cik tālu vien var, iebrauksi tādā purvā no kuraq būs pagrūti izkļūt. Pēc pieredzes stāstu. Nevajag.
(Atbildēt) (Link)