Man nepatīk domāt par nākotni, kāda tā būs. Par to visu, ka ir neskaitāmas iespējas izcelties kariem, ka uzsprāgs vēl kāda atomelektrostacija, ka.. ka.. ka.. Protams, nevar kulties pa šo pasauli kā ar skārda spaini galvā, bet, atzīsim, tādas nākotni apcerošas domas taču ļoti, ļoti nosit labo garastāvokli. Vismaz man. Un pesimisma jau tā visur ir pārāk daudz.

Nekad es neiešu pie zīlniecēm, un Nostradama vai citu-tādu-tautiešu pareģojumus nelasīšu. Un es negribu zināt savu nākotni, es tad labāk ticu, ka viss būs kārtībā. Es toreiz, kad bija tā Gruzijas jezga pašā plaukumā, izlasīju Laurim dienasgrāmatā Vangas (vaikāviņturvienalga) pareģojumus, un man uznāca.. nu, kā jau parasti man uznāk.

Cilvēki nemāk dzīvot tagadnei, jā, bet tas visā nopietnībā nevar aizliegt pat pamēģināt.