surrender

informācijas pārvaldību vai vēsturi pārvaldību vai vēsturi sob sob

meh, negribas neko darīt, mēģināju lasīt grāmatu, bet sapratu, ka nav jēgas, jo izlasu lapu un neatceros, ko tikko lasīju.

tā kā esmu saritinājusies biezajā segā (patīk būt tādai kā milzīga un mīksta mākoņa ieskautai), varbūt vienkārši likšos gulēt

edit: pačučēju kādas 3 stundiņas, jes

vakar noskatījos pēdējo 'lost' sēriju un mazliet pašņukstēju. kāpēc viņiem vienmēr vajag čīgāt vijoles, damn it

man šobrīd vajadzētu pļauku un tā, lai mani samīļo, un nomierina, un pasaka, ka es neizgāzīšos kā veca sēta, un ka es nestrādāšu par 200 latiem visu atlikušo mūžu neciešamā darbā, un kaut ko kreatīvāku par 'gan jau būs labi :)', jo tas fakin nenomierina, damn it, un šokolādi varbūt; nē, tomēr nē, es nezinu ko

sob sob

es gribu tos sasodītos rezultātus njaaakhhhhhsdjhskjfhsdkjfhjsdhfjdsfjdhsjhfjhsdjfhjdsf

steidzāmies uz centru, jo mammai šodien ātri jāsataisa pusdienas, jo sencis ātri būs mājās. mamma aizmirsa mājās naudu (gājām arī uz tirgu), gandrīz sākās nervu sabrukums. pateicu, ka varēsim taču noņemt naudu no mana konta, nomierinājās. tas bija biedējoši, man nav ne jausmas, kā mierināt histēriskus vai raudošus cilvēkus (es varu mēģināt vienīgi apskaut vai papaijāt/pasist pa muguriņu?).
sapratu, ka aizmirsu paņemt karti, bet tad uzzināju, ka bankā arī var izņemt naudu, lol. tikai jāņem zem ls 5, citādi par to jāmaksā ls 2 :))))

atjaunojām manu i-banku, izrādījās, ka man bija norādīts e-pasts un pie tam vēl pareizs.

pieteicos jauniešu komplektam.
gribu beidzot izmēģināt iepirkties internetā (ar tagadējo karti laikam nevar veikt pārskaitījumus).
un man būs cits pin kods, noooooooooooooooooooo
šis jau tāds mīļš un ierasts, un man ir ļoti grūti atcerēties savus numurus.

nosapņoju, ka man pa vienam vien bez iemesla sāk izbirt zobi, un man ar tiem ir pilnas plaukstas, sākas histērija, sāku domāt, ka tas ir pārāk slikti un neloģiski, lai būtu īstenība, cerēju, ka tas ir sapnis, bet tas likās tik reāli, ka nāca raudiens.

tad es pamodos un bija milzīgs atvieglojums.

man liekas, ka šī nav pirmā reize, kad man sapnī izkrīt zobi. baisi.

nesaprotu, kā var aizmigt ar filmu fonā. man vai nu jākoncentrējas uz to, kas tur notiek vai arī traucē gaismiņa, ja citi skatās.

esmu mājās, diemžēl nekļuvu par wild ziemeļbriežu meiteni. vēl īsti neesmu attapusies, ka koncerts ir beidzies.

- Tev pa īstam ir dzimšanas diena?
- Pa īstam.
- O! Nu tad daudz laimes dzimšanas dienā, Ī-ā!
- Daudz laimes tev arī, lācīt!
- Šī jau nav mana dzimšanas diena.
- Nē, mana.
- Bet tu teici: daudz laimes...
- Kāpēc ne? Tu taču negribēsi būt nelaimīgs manā dzimšanas dienā?


tāpēc 'DAUCT LAMU DZIŠINDIN DINĀĀ' jums visiem!!

šodien veikalā noskatīju savu sapņu riteni, puse summas man kind of ir, bet nu jā, tas droši vien vairs tur nestāvēs tad, kad sakrāšu.
un varbūt man gribēsies pēc koncerta nopirkt kādu grupas krekliņu.

četras stundas staigājām pa pilsētu, meklējām kurpes izlaidumam, nevienā veikalā, nevienā tirgū, nekur neatradām neko jēdzīgu, bet ja atradām, tad maksāja ap ls 40 vai nebija mans izmērs (95% kurpēm, kas daudzmaz iepatikās).

cik viegli ir sievietēm ar 36. un 37. izmēru, sasodīts, tas bija visur :)

man bija tāda interesanta problēma, ka man nederēja ne 39., ne 40. izmērs, jo 1. gadījumā kurpes bija diezgan ciešas, savukārt 40. izmērs krita nost no kājas. nezinu kāpēc tā, bet jā.

un man tas sasodītais otrais pirksts ir garāks par īkšķi (jā, jā, komandēšu vīru), tāpēc es nevarēju nopirkt kurpes, kuras man gandrīzgandrīz derēja.

un es vispār nesaprotu kurpju izmērus, jo man vienmēr ir 39., pat converse, kam, škiet, vajadzētu būt precīziem izmēriem, bet uz platformas man pat 40. neielīda kāja (man nekad nav nācies meklēt tik lielas kedas, zvēru).

es ceru, ka manas pēdas vairs neaugs.


vispār man ļoooooooti ļooooooti nepatīk kurpju veikali (nē, nesakiet 'haha tad tu pati taisi kurpes, ja, haha' TAS IR VECS UN NESMIEKLĪGS JOKS OK PIETIEK GLOB FUCKING DAMN IT!!!!), tāpēc šodiena bija ellīte.

tad mēs aizbraucām mājās, un vēlāk ar senci un sīko uz hesiņu paēst, un tad uz rimi, izmērīju visādas kurpes, nevienā no tām manas pēdas neietilpa.

tad iegāju seppalā, tur kurpēm, kas man patika, bija tikai mazie izmēri, mērīju tādas, kas man ne sevišķi patīk, bet tām visām bija tāda tizla forma. es jau padevos un biju gatava iet basām kājām


bet tad -


mamma padod pēdējo variantu

uzmēru

par lielu

prasu vai ir mazāks

*satraucošs moments ar dramatisku mūziciņu*

*skaļi sirds puksti, mana gaidošā sejas izteiksme tuvplānā*

*visur sviedri*

*saliecas uzacis un atveras mute*

*slou moušenā no stūra izvirzās rociņa ar 39. izmēra pāri*

un es uzmērīju, un man derēja, un es pastaigāju, un bija ērti, un man patika, un mēs laimīgas nopūtāmies un teicām 'ņemam' un ze end *sobbing*

and so, once again, the day is saved, thanks to mom

mamma ienāk istabā, kaut kā mūs sauc (nedzirdēju, jo austiņas), vicina bļodiņas, man tāds 'wtf'. iedod bļodiņas, tur maizes grauzdiņi. viņa smaida, es vēl joprojām skatos viņā ar 'wat' seju.
un tad viņa pateica, ka mēs esam sētas kaķīši un tad man tas joks aizgāja un tagad es smejos un nevaru apstāties

biju pie frizieres, šī prasīja vai vajag mazgāt matus, mamma uzreiz pateica, ka nē, atņēma manu vienīgo prieciņu, pirms es paspēju ko piebilst :c

- cik griezīsim? >:)
- nuuu.. maaaaaaazliet, maaaaaaazliet
- nu, 'divus' centimetrus? >:)
- nu jāa, tā var

divi centimetri, more like divi un divi, un divi.

frizieriem ir jāiet kaut kādos anonīmajos 'vēl divos centimetros'.

nu, īstenībā nav jau tik traki, sadzīvošu, tagad vismaz neizskatās pēc ligzdas.

haha no rīta tīrot mājas kaut ko pie sevis domāju, random ienāca prātā 'lambada' un atcerējos to dziesmu lambada līgo Latvijāāāa, lambada līgo Lietuvāaaaa

nezinu, kāpēc smadzenes pēkšņi kaut ko tādu izmeta, šķiet, ka es to pēdējoreiz dzirdēju kaut kad, kad biju šaaaausmīgi sīka un mana mīļākā grupa bija los amigos :D

pēdējā laikā neko jaunu neesmu pirkusi, bet mamma manā grāmatu plauktā meklēja lasāmvielu un vienalga uzgāja kaut ko, ko paņemt uz darbu. tiesa, grāmata bija pilna ar uz lapas malām salīmētām piezīmju lapiņām, tāpēc es visu izņēmu un tikai tad ļāvu paņemt. mammai bija tāds viltīgs 'varēji jau visu atstāt'. pateicu, ka grāmata ir ļoti depresīva, tad viņa (kā garīgās aprūpes māsa) pateica 'nu, vēl jo vairāk'. noteikti, jā, haha, tad jau es tev savu klabi arī varu atrādīt.

jeii, mana diena - pieceļos līdz 12, lasu grāmatu līdz kādiem 6, tad skatos 'lost' līdz naktij. nu, pa vidu ēdu maizītes, damn.

es nezinu, ko darīt. varētu aiziet līdz jūriņai, bet man tam gribas siltāku laiku.

mamma izcepa rabarberu rausi un es visu laiku dungoju vinnija pūka dziesmiņu

sen nebiju ēdusi jungle pop.

atceros, ka bērnībā mocības bija ar iepakojuma atvēršanu, savukārt labākā daļa bija suliņas izdzeršana beigās.