surrender

ja es nejauši apgāžu, bet pēdējā sekundē noķeru zobu birsti, pirms tā iekrīt podā, es skaitos veikla vai neveikla?

braucam mašīnā, viņi tur kaut ko par pulksteni ņemas, es prasu, kas viņiem tur ir, šie atbild, ka sīkais domājot, ka, ja pulkstenis ir 13, vai jebkurš cits skaitlis, kas nav uz pulksteņa ciparnīcas, tad ir nakts, ka nemākot atšķirt.

es: viss ir vienkārši. naktī nav divciparu skaitļu.
sencis: ir gan - 23, 24.
es: tā nav nakts.
sencis: nu, es runāju par normāliem cilvēkiem. tev jau tā ir tikai pievakare.


ja 24:00 jeb 0:00 ir pusnakts, 23:00 nekādi nevar būt nakts.

un tagad es domāju - kad beidzas vakars, cikos sākas nakts, kad sākas rīts? un cik ilgi ilgst pusnakts?

man šķiet, ka standartiņš ir tāds, ka ar 12:00 sākas diena, 0:00 sākas nakts, bet kad sākas rīts, gan man nekad nav bijis skaidrs. varbūt vienīgi to var atšķirt pēc tā, vai tu četros pa nakti ej gulēt, vai četros no rīta celies.

un dažreiz man liekas, ka patiesībā diena sākas tad, kad tu piecelies. bet tā nav ērti, jo, ja tu pamosties 18:00, tu nevari teikt 'labrīt' bez jokošanas/sarkasma. un tad jau ir tumšs, vismaz ziemā. man rīti asociējas ar gaišumu.

un vispār varētu ziemā vajadzētu teikt 'piecos vakarā', jo tad gaismas ir pavisam maz, un tās daudzuma trūkums būtu atbilstošāks vakara, nevis dienas apzīmējumam. bet nu tas arī kļūtu sarežģīti. un dzīvi nevajag sarežģīt.

un vēl man prasās pēc kaut kāda apzīmējuma vidiņam starp 24:00 un 0:00, nu, iepriekšējās dienas nobeigumu un nākamās dienas sākumu.


un vispār, man šķiet, ka būt nomodā pēc pusnakts ir diezgan normāli, vismaz klabē tā ir bieži sastopama parādība. jeb tas nozīmē, ka mēs visi esam pretstati normāliem cilvēkiem?

skatos bob's burgers un šitas čalītis totāli izskatās pēc raimonda paula




un es nevaru izvēlēties, vai man labāk patīk tīna vai luīze.

jauno gadu sagaidīšu mājās, vienītī slīcinot bēdas karstvīnā (nu ok, patēvs un sīkais otrajā istabā gan jau skatīsies tv, bet tas neskaitās).

stulbie sačakarētie gulēšanas paradumi

es būšu no tām omītēm, kas mocīsies ar bezmiegu, un tad iedzers vīna glāzi un atlūzīs.

bet vispār es nebūšu omīte, jo es tik ilgi nenodzīvošu.


un jauks citāts: 'At night, you will occasionally wake up afraid, wanting to die. Don’t give in. Night plays its tricks, but you are not so easily fooled. Your mind will play its tricks, too. It will make you believe that you’re not who you are, but you must not give in. You take a breath and you tell yourself that you are here. That you always were.'

žēl, ka tas vairs neiedvesmo naktī.


un, protams



arlabunakti. (jox, haha)

varbūt kāds var pateikt vai būtu pareizi, ja es teiktu, ka Sokrats, apgalvojot (un mierinot draugus par savu drīzo nāvi), ka nāve ir tas, pēc kā tiecas filozofi (jo tā ir dvēseles atraisīšanās no ķermeniskā, kas traucē saredzēt lietu būtību), ar saviem argumentiem pierāda savas idejas racionalitāti, vai varbūt tur kādu citu vārdiņu likt? nu, tā, ka viņš attaisno to sacīto, ka tas sanāk loģiski, pareizi un tā ('loģiskums' un 'pareizība', man šķiet, nesmuki izskatās).

bet tā beidzot pieķēros klāt, un esmu tikusi galā ar pirmo konspekta rindkopiņu, jess.

es vienmēr savā galvā perfekti noformulēju teikumus tam, kā jūtos, bet tad, kad man ir iespēja to sāpi izteikt un izrādīt, kļūstu mēma un paralizēta, jo jūtos muļķīgi un negribu visu sabojāt.

un tā es turpinu klusējot pie sevis skumt, ļaujos, lai šaubas mani noēd, bet lai ir tā, ka vismaz dažreiz ir tie jaukie brīži, pēc kuriem un bez kuriem vienlaicīgi es patiesībā jūtos kā grausts.

jo tajā brīdī es tā nejūtos, un tajā brīdī svarīgs ir tikai tas brīdis, kuru nedrīkst aptraipīt ar pagātnes un iespējamo nākotnes brīžu sajūtām.

nosapņoju, ka man ļoti slāpst un izdzeru bezgalīgi daudz krūzes ar ūdeni. ieleju, izdzeru, ieleju, izdzeru. tad pamodos. nešķita, ka esmu izslāpusi, bet smadzenes jau zin labāk.

tagad uz vilcienu. varēšu trīs stundas lasīt filozofiju.

nosapņoju, ka no manas noplēšamo lapiņu kaudzītes ir palikusi tikai maza čupiņa, kādas trīs krāsas.

paldies, smadzenes, ļoti interesanti.

sapņoju, ka esmu Liepājas mājās, ir vakars, skatos pa logu un tur tik zvaigžņotas debesis kā tumblr bildēs. eju ar savu telefonu fočēt, bet tad, kad pieeju pie loga, vienmēr uzspīd saule (probably tāpēc, ka gulēju līdz kādiem vieniem un tiešām spīdēja saule) vai kāds ieslēdz gaismu.

izbesos, aizeju krāmēt savu plauktu vecajā sekcijā. tur atrodu tādu prāvu plastmasas kastīti ar tiem apaļajiem, dzeltenajiem vitamīniem, kas jau nezin cik veci, apēdu vienu un nodomāju - kā es vispār par tādiem atcerējos.

tad mēs visi gājām vakariņās. ze end.

un es, dammit, uzliku modinātāju, bet aizmirsu uzspiest, lai modina mani svētdienā.

dīvaini apzināties, ka kādreiz es biju grāmatu tārps, bet tagad mokoši šķiet izlasīt pat vienu nodaļu.


un es te ar omas gatavotajām pusdienām uzbarošos, es jau jūtu, lol.

kur vēl labāk iztērēt naudu, ja ne kancelejas preču veikalā? bet nopietni, haha. man ļoti patīk tie bic marķieri, nav tik ļoti nedabiskas krāsas un ir normāla lieluma, kā flomīši, nepatīk man tie gigantiskie. un es pat nezinu vai man vispār vajadzēs zīmuļus, bet nopirku mrhāniskos, jo man nepatīk neasi zomuļi, un asināt slinkums.

un vēl man ir tā melnā vestīte no new yorker, ar tām lāčausītēm uz kapuces, tāda ļoti mīksta un pūkaina, tagad jāgaida vēss laiks.

es vienmēr ilgi taupu naudu, un tā labi daudz iekrāju, bet ja sāku tērēt, ja man nav konkrēta mērķa kaut kam krāt, tad ir tāds 'fuck it' un tā tā nauda pazūd. žēl jau īstenībā.

es nezinu kā tas iespējams, bet manas smadzenes tikko uztaisīja grandiozus specefektus - sīkais laikam grozoties iespēra pa gultu, bet manas smadzenes to pārveidoja par bumbas sprādzienu ar spilgti sarkaniem uguņiem. šobrīd nekur neviena gaisma nespīd un negaiss ārā arī nav. laikam man bija tā 'tūlīt aizmigšu' fāze un biju jau gatava sapņot, lol. bet tas nebija tā, it kā to redzētu sapnī, šķita, ka kaut ko tiešām redzēju. tas bija biedējoši dīvaini. sāks man te vēl halucinācijas rādīties, ko

man prieks par to, ka apgāžot telefonu izslēdzas skaņa, bet netiek noraidīts zvans, jo tā es vismaz varu izlikties, ka guļu, haha.

neesmu izgājusi no mājām 4 dienas, kopš atbraucu no rīgas, un šobrīd mans uzskats ir 'ja nevienam nerādies, tad matus tāpat nav jēgas ķemmēt'.

un es laikam savas knaiblītes atstāju rīgā, tāpēc griezu nagus ar mammas šķērēm, tik jocīga sajūta, kā bērnam, kas pirmo reizi rokās paņēmis šķēres. bet es beidzot jūtu savus pirkstgalus. laikam jau jāsaka paldies nagam, kas nolūza (bet vajadzēja paiet 2 dienām, lai es saņemtos nogriezt arī pārējos, lol).

eju gulēt slapjiem matiem.

rīt ar sīko esot jāiet uz kaut kādu pasākumu rožu laukumā.


galīgi bezjēdzīgs ieraksts, bet klabe jau kļuvusi par dienasgrāmatu, un es neteiktu, ka citi bijuši jēdzīgāki, so~~~

haha, atcerējos, ka pirms pāris dienām gulšņāju ar galvu uz leju, dziedāju 'lost in paradise', un omas kaķis pieskrēja un iedeva degunbuču. nezinu, vai tas bija tāpēc, ka viņam patika, kā es dziedu (tas gan būtu dīvaini, jo es dziedu briesmīgi, bet nu varbūt kaķiem tik ļoti neiet caur kauliem) vai tāpēc, ka viņam manis palika žēl. nu, katrā ziņā tas bija jauki.

pirmo reizi mūžā gribu rudeni. gribu ielīst neskaitāmās savu melno drēbju kārtās, lai varu noslēpties, lai mana āda viscaur būtu ieskauta, un lai man ir silti (šobrīd iztieku ar saritināšanos pledā); es gribu dzert tēju vai kapučino, kurā mērcētu cepumiņus, pēcāk sevi lādējot par to, ka vairs nekādi nevaru izķeksēt pa krūzīti peldošās drupačas; es gribu, lai man nav sirdsapziņas pārmetumi par to, ka ir tik burvīgs laiks un es izvēlos sēdēt mājās, slīkstot bēdās un guļot gultā, skatoties bastera kītona filmas; es gribu ar kedām čabināt lapas, klusumā, nākot mājās no trolejbusa pieturas, pabrist pa peļķēm, no rītiem, dodoties uz universitāti, ļauties kailo koku un migliņas valdzinājumam; un es gribu beidzot tikt pie kaķa, jo, lai arī viņš mīl tikai omu, viņam patīk, kā es pakasu aiz auss, un varbūt es viņu pieradināšu, un būs kaut viena radība, kam vajag manu uzmanību, lol.

dārgie pretējās mājas kaimiņi, lūdzu beidziet dedzināt savus gružus, apnicis vakaros sprāgt nost no karstuma, jo negribas elpot jūsu sasodītos dūmus!!!!!

http://www.tvnet.lv/zinas/kriminalzinas/471753-liepaja_jura_noslikst_desmit_gadus_vecs_zens

vakar no mola gāju mājās un redzēju, kā izbrauc motorlaiva un laiva, pēc tam gāju uz priekšu un jūrmalas otrā galā redzēju mirgojošas zilas ugunis, tieši nodomāju, ka varbūt kāds slīkst :c

tā gribas samīļoties, bet nav ar ko, dammit.
nā' ču', spilven.

edit: spilvens nemīļo atpakaļ.