apziņas · mijkrēslī · dziļā · pamostas · bezgalība

Man riebjas slimnīcas. Šobrīd runāju par dzemdību nodaļām. Nē, es neesmu tur dzemdējusi, pati dzemdēju mājās tieši šī iemesla dēļ. Sievietes un tikko dzimušie bērni tur tiek izvaroti. Mūsu nodaļā tā nenotiek. Vai. Manās dzemdībās viss bija kārtībā. Tāpēc, ka tu nezini, ka var būt savādāk. Tu mamma, tu vecmāte, tu ārsts. Ka nevis tevi dzemdībās izglāba, bet izglāba kopā savārītos sūdus. Mazais cilvēks ir tikko ieradies šajā pasaulē un visos viņa caurumos sabāž trubas, lai izsūknētu lieko. Un nevis tāpēc, ka viņam tas ir vajadzīgs, bet tāpēc, ka tas bija vajadzīgs pirms desmit dienām vienam dzimušajam mazulim. Vai mēs sāksim visiem profilaktiski izgriezt aklo zarnu, tāpēc ka vienam no daudzajiem rodas ar to problēma? Un sievietes dzimumorgāni kļūst par darba virsmu. Tavs ķermenis ir kāda darba virsma. Ja mēs pateiksim, ka tavs ķermenis ir tava vīra darba virsma, viņš var darīt visu ko nepaskaidrojot un nesarunājot - apkārtējie to sadzirdēs, jā, tas uzreiz izklausās pēc vardarbības. Bet, ja to atļaujas cilvēks baltā halātā - nekas, viņš jau to var. Tas ir savādāk. Un tiek izjauktas normālas pēcdzemdības, kad īsti tam nav pamatojums. Un pēc tam izglābj bērnu ar mākslīgo piena maisījumu, jo redz, mammai pietrūkst piena un kas tie vispār par pupiem - tādi nekādi. Bet tu nedevi ne bērnam,ne mammai iespēju!
Šeit arī tas ir normāli. Bet mums, kas zina, ka var būt arī savādāk, tā tomēr neliekas. Un es zinu, un vēl tūkstošiem sievietes visā pasaulē, arī Latvijā šīs skaits aug, zina, ka var būt savādāk arī dzemdībās.