sulfaen

Toreiz- gandrīz pirms gada- viņš apgūlās man blakus un vienkārši sāka mani glāstīt. Viņa pirksti lēni slīdēja pār manām rokām, kaklu, pleciem, muguru. Tad, brīdi minstinājušies, noslīdēja zemāk. No sākuma man šķita, ka tā ir kāda spēle, slimīga rotaļa, bet viņa sejas izteiksme bija neizdibināma. Tajā bija kaut kas no koncentrēšanās, kas piemīt pianistiem, kad tie sēž pie klavierēm, bet atjaukts ar sāpēm. Viņa acis skatījās tikai uz manu ķermeni vietās, kur to skāra viņa pirksti. Es nekad nebiju izjutusi uz savas ādas kaut ko tik vieglu, bet koncentrētu, pilnu strāvas un impulsu. Tas bija šausminoši. Manā prātā kaut kas bezdievīgi spārdījās. Mana sirds sitās mežonīgā ātrumā. Adrenalīns. Pamazām tas noplūda manī un iedvesa atvieglojošu eiforiju.

Kad viņa roka pievilka mani tuvāk, es neizturēju, es apliku kāju ap viņa gurnu.

Kāda daļa manis cerēja, ka tas tomēr nenotiks- E. sacīja un ievilka mani cieši savā apskāvienā. Abas viņa rokas bija uz manas muguras, viņa celis starp manām kājām. Viņa elpa plūda iekšā manā.

(Iedot elpu nozīmē iedot dzīvību.)

Iespējams, tas ir pats pretīgākais noziegums, kāds pastāv. Priekš cilvēkiem. Viņi spēj saprast daudz ko. Samierināties ar daudz ko. Bet ne šo te. No tā viņiem patiesi metas nelabi- viņš toreiz teica.

Un viņš gulēja man aiz muguras, pārsedzis mani ar palagu, lai tas atdalītu mūsu ķermeņus, novilktu starp tiem kaut plānu un caurlaidīgu, bet robežu. Un tomēr viņš bija mani apskāvis, viegli, pavisam viegli, ar pašiem pirkstu galiem glāstot manu plecu.

Es lēni iemigu.

Kā sapnī.

It kā kāds man pirmoreiz mūžā dziedātu šūpuļdziesmu.

Kad no rīta pamodos, es biju viena.

Kādu brīdi es gulēju un domāju, ka tā tas varētu notikt. Mums nebūtu pēcnācēju ar sivēnu astēm, bet mēs te paliktu, vienkārši lēni aizmigtu. Un mūs pamazām noēstu skudras. Un māja sabruktu pār mums. Viss pārvērstos pīšļos. Un izzustu. Pilnīgi viss.

Tomēr tā nenotika.

Daudzreiz esmu nobijusies no tā, ka tas varbūt ir acīmredzami. Es nokāpju pa trepēm, un cilvēki uz mani skatās, un viņi vienkārši redz. Redz tās ainas, kas brīžiem sagrābj manu apziņu. Man nākas ilgi atgādināt sev, ka man nemaz nav īstu domu, un es esmu mantojusi mūsu ģimenei raksturīgo ārējā apvalka absolūtumu. Mēs vienmēr esam staigājuši kā tukšas olu čaumalas. Bez sejā iezīmētām ilgām un cerībām, un iekāres. Un varbūt mums nekad nav bijis tiesību būt par kaut ko vairāk.

Mani mati ir izķemmēti un iztaisnoti gludi, man mugurā ir tumšzila blūze un bikses, es nokāpju pa trepēm, un viss notiek kā parasti. Dzejnieks mēģina aplikt man roku ap vidukli, es redzu E. telpas otrā galā, viņš tukši noraugās manī, neklausoties tajā, ko viņam stāsta kāda skaista tumšmate, pieliekusies ar lūpām pavisam tuvu viņa ausij. Es zinu, ka es pamodīšos dzejnieka gultā, un gaiss šķitīs pārāk silts un sauss, un es nodomāšu, ka tas man asociējas ar vārdu mirt, šī tukšā skaidrība.

It kā mirt nozīmētu traukties tālāk iekšā nākotnē, dienās, kas sekos cita citai, iet uz priekšu tunelī, kura galā gaisma... Nē, gaismas nebūs- par to esmu gandrīz droša.