No " gudraas graamatinjas" :
Pirmatnējā sabiedrībā šī grupa bija neliela, tajā ietilpst cilvēki, kurus vieno kopīgas asinis un kopīga zeme. Attīstoties kultūrai šī grupa aug; tā jau veido polisi, lielu valsti, baznīcas kopienu. Arī mūsdienu Rietumu sabiedrībā priekšroka, pārvarot vientulību , tiek dota kopībai ar zināmu grupu. Tā ir savienība, kurā lielā mērā izzūd indivīda ES, un tās mērķis ir – piederēt ļaužu pulkam. Ja es esmu līdzīgs visiem pārējiem, ja man nav jūtu vai domu, kas ļautu man būt atšķirīgam, ja es pieskaņojos attiecīgās grupas modelim tradīcijās, apģērbā, idejās, es esmu glābts; glābts no briesmīgās vientulības pieredzes. Iemesls slēpjas faktā, ka ir jābūt atbildei uz vienotības meklējumiem, un, ja nav cita labāka ceļa, tad vienotība , kuru nosaka bara pakļaušanās princips, kļūst valdošā. Tikai tad ir iespējams saprast tās milzīgās bailes būt citādam, bailes būt dažus soļus tālāk no bara, ja saprot dziļo nepieciešamību nebūt atšķirtam. Patiesībā cilvēki grib pakļauties daudz lielākā mērā, nekā viņi ir spiesti to darīt, vismaz Rietumu demokrātijas valstīs.

Lielākā daļa cilvēku pat neapzinās savu nepieciešamību pakļauties, viņi dzīvo ilūzijās, ka seko savām idejām un tieksmēm, ka viņi ir individuālisti, kas ir nonākuši pie saviem uzskatiem savas domāšanas rezultātā – un kā tā ir tikai sagadīšanās, ka šīs idejas ir tādas pašas kā vairākumam. Tā kā veļ pastāv nepieciešamība pēc zināmas individualiātes, šī nepieciešamība tiek apmierināta ar mazsvarīgāko atšķirību apliecinātājiem: iniciāļi uz džempera vai somas, utt.
Vienotība, ko sniedz pakļaušanās, nav spēcīga un varmācīga; tā ir rāma, ieraduma diktēta, un tieši šī iemesla dēļ bieži vien ir nepietiekama, lai nomierinātu vientulības satraukumu.

Varbuut taa??