Varēja būt arī tā - 22. Decembris 2007

Nespēju tagad neteikt „”mmmmmmm”, nu gluži kā kemmeitenes skatītāji. Apmierinājums un bauda, iespējams, līdzīgi. Jo šobrīd ēdu vakardienas zupu. To mēs ar kolēģiem vakar vārījām mežā zem eglītes. Lielo katlu gandrīz iztukšojām, tomēr katram sanāca vēl pa puslitra burciņai, ko līdzi paņemt nākamdienas brokastīm. Un tagad garšo gandrīz tikpat labi, kā vakar pie ugunskura. Tā bija forša ideja korporatīvam gada nogales pasākumam, komandas gara stiprinājumam. Recepte vienkārša: izbrauc laukā no pilsētas, sakur guni, vārošā ūdenī liek cirvi un pārējās sastāvdaļas pēc garšas, vāra, kamēr nāk gatavs, tad salej bļodiņās un strebj ar gardu muti cik vien lien. Pērn kolēģi devušies uz restorānu pie baltiem galdautiem, pierijušies asiņainu steiku un vienojušies, ka tā vairs nedrīkst, tas ir amorāli. Tādēļ šogad nolemts, ka katram roka jāpieliek, lai atzīmētu kopīgi padarītos darbus un nākotnes ieceres. Zem zvaigžņotas debess un mēnesnīcas, vēja šalkoņas priežu galotnēs, uguns sprakšķu iztraucētā klusumā.

Mūzika: This Fire - Franz Ferdinand

antuanete  savā vēlējumā nākamam gadam man novēlēja, lai man nebūtu žēl tā, kas atstāts aizmugurē. Un tagad domāju, kas vispār ir tas, ko var paņemt līdzi, cik tas ir vajadzīgs priekšdienām, cik tā ir bagāža, cik tā ir nasta, cik tas ir apgrūtinājums, cik no tā ir ērtības, kas no tā ir mācība un secinājumi, kas no tā ir apliecinājums sasniegumiem vai nepareizai dzīvei, kas no tā ir nozīmīgs pašam un citiem, vai tas ir kaut kas taustāms vai tikai apziņā, vai to nevar kompresēt, ekstraktēt, paturot tikai metasaišu un referenču bibliotēku?

( Atstājot palmas, )

Mūzika: U 2 - The First Time

Reiz Tīrons intervijā izteicās, ka dodoties ilgākā ceļojumā prom no mājām, viena no neērtībām ir neskaidrība, ko iesākt ar atslēgām. Līdzi labāk neņemt, jo var pazaudēt un lieki jāstaipa un vispār meklējot vajadzīgās lietas vienmēr izvilksi nevajadzīgo atslēgu, ne meklējamo. Varētu jau uzticēt kaimiņiem vai uzticības personām, bet nav garantijas, ka viņi būs uzreiz pieejami un izķerami pēc atgriešanās. Varētu jau noglabāt drošā slēpnī, bet nav garantijas, ka tas tiešām būs tik drošs. Nu, vienas klapatas.

Bet man ir ikdienišķas neērtības ar visādu kodu un autorizācijas zīmju pārvaldību. Drīz jau ieeju skaits dažādās vietās un personalizētās vietnēs vai vidēs pārsniegs saprātam aptveramo kapacitāti. Varētu jau pasapņot par single sign-on risinājumu gan i-bankai, gan draugu māju ārdurvīm, vai viedu biometrisko parametru skeneri ar acumirklīgu identifikāciju autentifikācijai. Gribētu vienu atslēgu, kas der visām durvīm, kur man atļauts ieiet. Tādu, kas reizē ir gan apaļa, gan kantaina, gan ērta, gan nepazaudējama, materiāla, gan loģiska. Bet pierādīts, ka vājākais posms drošības nodrošināšanas sistēmās ir pats cilvēks tiesīgais. Nu kur lai iegrūž paswordu pierakstus un paroles, tā lai citi nedabū, bet pats zina, kur glabājas? Varbūt vajag ļaut, lai implantē čipu, pārkodējamu attālināti? Varbūt, ka varētu nēsāt tādu kā kontracepcijas plāksteri? Runā, ka tāds miesas krāsā uz pleca izskatās eleganti un pirtī tik viegli nemaz nenolīmējas. Protams, tad likumdošanai jāgarantē, ka nav risku tikt izspiegotam un kontrolētam. Drošibas speciālisti rekomendē pierakstīt saknes paroles uz papīra un etalonatslēgas glabāt seifā. Tikai – kur glabāt seifa atslēgas? Redz, jau senči bija atraduši risinājumu – akseskods jāglabā olā, ola – putnā, putns – ligzdā, ligzda – kokā, koks – kalnā, kalns – salā, sala – aiz trejdeviņām jūrām.

Mūzika: Death Cab For Cutie - Soul Meets Body