Šķiet, ka ir kārtējā parastā diena Polima dzīvē. Polims ir gatavs izvarot visus ierakstus Cibā, kaut arī viņam nepatīk šī vārda skaņa latviešu valodā — tur rodoties maldīgs iespaids, ka izvarošana sastāv no varas. Šī un daudzas citas Polima spējas ir tās, kas viņu atšķir no pārējās austrumeiropiskās masas, kuras vienīgās intereses sastāda nerimstoša vēlme kopoties ar sievietēm un ugunīgs naids pret tiem, kas atsakās viņiem pievienoties. Ieklausieties Polima stāstā!

Jau no savām pirmajām dzīves dienām Polims saprata, ka viņš ir dzimis kam citam, kam labākam, augstākam. Viņam šķita pretīgas un trulas pārējo austrumeiropas bērnu izklaides, viņš novērsās riebumā, kad tie vēl bērnības aizmiglotā instinkta dzīti aizskāra cits cita dzimumorgānus. Par to Polims tika izsmiets, izstumts un padzīts ar sitieniem un pļaukām.

Tas viss salauza Polimu un atstāja viņā nedziedējamas rētas. Galu galā naida un neiecietības āmuri izkala Polima ārpusi līdzīgu visiem Austrumeiropiešiem, lika tam vēlēties stāties sakaros ar sievietēm un darīt tās grūtas. Tomēr viņi nekad nespēja izmainīt Polima dvēseli, un iekšienē Polims cieta vēl vairāk kā jebkad.

Tomēr pēc daudziem sāpju un izmisuma gadiem Polims atrada vietu, kur viņš varēja būt viņš pats. Viņš nokļuva paralēlajā pasaulē, vietā, kuru dēvē par Internetu. Ar šīs mītiskās robežpasaules starpniecību Polims uzzināja, ka bez Austrumeiropas pastāv vēl daudzas citas pasaules, kurās dzīvo dažādi cilvēki, tajā skaitā tur varēja atrast arī Polimam līdzīgos. Polims bija kā no jauna piedzimis, viņš saprata, ka vairs nav viens. Viņam bija mērķis.

Turpmāk Polims neizšķieda vairs nevienu savas dzīves dienu. Viņš nostiprināja saites ar šīs robežpasaules iemītniekiem, viņā dzima sapņi kādu dienu pārcelties uz pasauli, kurā viņš tiktu saprasts un pieņemts tāds, kāds viņš ir. Šīs pasaules vārds viņa apziņā pieņēma formu. Zviedrija! "Jā, jā, tikai Zviedrijā es spēšu būt laimīgs! Tikai tur mani sapratīs!" Polims sauca pret drūmajām un pelēkajām Austrumeiropas debesīm.

Skaudrā patiesība bija nepielūdzama, un Polims saprata, ka brīdis, kad viņš nokļūs Zviedrijā, pagaidām vēl ir tālā un miglainā nākotnē. Polims zināja skaidri, kas viņam jādara. Viņš izveidoja savu tīmekļa dienasgrāmatu, kurā rakstīja par saviem sapņiem un nākotnes izredzēm, viņš nesaudzīgi atmaskoja arī austrumeiropiešu aprobežotību un dzīvniecisko dzīvesveidu. Protams, arī šeit viņš sastapās ar izsmieklu un nesapratni, tomēr neko vairāk viņš arī nebija gaidījis. Tajā pašā laikā viņš uzsāka darbu pie tehnoloģijām, kas grautu austrumeiropeisko pasauli. Viņš apmeklēja īpaši bīstamās un tumšās Interneta vietas, kurās centās iemācīties tik mēmus, cik vien spēja, lai vēlāk ar mēmu spēku mulsinātu austrumeiropiešus un liktu tiem ātrāk padoties.

Tagad Polims stāv kara laukā. Viņam priekšā ir vienīgais ienaidnieks, kas aizšķērso ceļu uz laimīgo zemi — Zviedriju. Ienaidnieka vārds ir Austrumeiropas ļaudis, bet Polims nejūt baiļu. Viņa kabatas ir pilnas ar mēmiem, viņa dators ir pilns ar riebīgiem attēliem, viņš lieto vārdus "bērnu pornogrāfija" un "izvarošana" tā, it kā tas būtu tikai sīkums, un viņš nebaidās to visu šķiest Austrumeiropas briesmoņa kvēlojošajās acīs.

Cīnies, Polim, Cīnies! Uz tevi nolūkojas zvaigznes.