pilsētas buržuja ar auto grēksūdze
labdien, mani sauc barbala,


es dzīvoju Rīgas pilsētā, tās centrālajā daļā, lai, un/bet man ir auto ar 2.0 litru benzīna dzinēju un vidējo degvielas patēriņu pilsētā 9.8 l/100km (lietoju Neste E95, patīk, Somija, iesaku, tā)
par auto lietošanu Latvijas ceļos ir jāmaksā, ja nemaldos, 90 eur gada nodokli,
par TA: apmēram 28 eur, par skaisto holgrammisko TA uzlīmi vējstikla stūrī- veseli 2 eiro (viens brauciens Rīgas satiksmes vienībā, jā!!!!) un tādā garā,
auto apkopēs pie foršajiem džekiem droši vien gada laikā aizskrien kāds pārsimts eiru, kurš gan to mēģinātu iegaumēt, es visnotaļ nē, ir lietas svarīgākas;


auto ir ērts, ātrs un brīnišķīgs, olīvzaļš un gatavais tekstūr-estēta prieks un
EJIET TUR PĀR NORIŅU
LATVĀŅOS DIERSTI,
bērnības kreisuma slimības neizārstētie sociālisti revolucionāri,
diersti,
autosatiksmes pilsētā aizliegt gribētāji, ziemeļpolā tarificēt teorētiķi,
diersti,
es tūdaļ pat, jupis rāvis, ar to braukšu 3 kvartālus augstāk un dziļāk pašā centrā, lai novietotu A zonā uz stundu (1.50 eur) un pēc tam pārbraukšu uz šainīhepī biroju ēkām ārpus centra un to darīšu ne tāpēc, ka nevarētu pirmo posmu paveikt kājup, otro ar taksi vai ko tamlīdzīgu, bet (kaut vai) tāpēc, ka manā auto sociālistu- teorētiķu nav un tā ziniet, ir lieliska atslodze, brīdis klusuma un iespējas nebūt cilvēkos, tas eksluzīvi ir.




protams, piedod, dieviņ, man visus CO2 izmešus, trokšņu līmeni, kuru es veicinu (jo sābs noteikti ir (nē, nav) skaļāks par sociāli līdztiesīgo purvciema troļļukubļa vai tiem kretīniem kas ar bluetooth skandām staigā pa ielu),
piedod, latvijas un eiropas dārgie autoceļu kilometri,
ka manis vadītie auto [ar šitāda izmēra] vasaras, ziemas un vissezonas riepām ir jūs deldējuši kopš saņēmu TA vadītāja apliecību tajā tālajā 2000. gada 29. jūlijā un, pa šiem gadiem, esmu nobraukusi, aptuveni lēšot, kādus 800 000 km vai pat droši, ka vairāk,
jo maza biju, neredzēju, ka teiksim, uz Košragu noteikti varējām braukt ar stopiem visas tās vasaras vai visas tās vasaras laivas un velo tak jau,
muļķi un stulbeņi, varējām vest autobusos un kur nu tās ekonepieņemamās izklaides ziemā- braukt ar slēpēm uz jumta slēpot kalnos, kamēr tepat, Gaiziņā tak jau varējām veldzēties daudz sociāldemokrātiskētiskāk, jel neesi bargs, dieviņ, lūdzos, jo šī ir manu grēku alfabēta A daļa, tiksim arī reiz pie Žē, gan tur arī kaut kas ir, žakards vai žepards vai žuljēns, atcerēšos.

Esē šo rakstīdama saprotu, ka esmu nodarījusi milzu postu ekosistēmā, mea culpa, mea culpa un kusli vien uzdrošinos ticēt, ka pāreja uz ekotekstilu, sašaurinātu gardeorobi un atteikšanās no rafinētā cukura un glutēna un sava darba laika veltīšana 30 darba stundu apjomā ik mēnesi Latvijas valstsdzīvei un tās naratīviem būs gana novērtēta indulgence, bet ja ir kas vēl, saki. (Darbu ar skolotājiem nepiedāvāt, paldies.)

Tikmēr liecu muguriņu un lūdzos žēlastības, bet ja nu kas, protams, ka vēl ir gana daudz vietas sodīt par kaut kā piederēšanu manevram,
domāju, neesam pienācīgi apskatījuši iespēju ar "ceļojuma uz ziemeļpolu izmaksu" apliekamu nodevu pielīdzinājumu tādām nevajadzīgi ekstravangtām mājsaimniecības precēm kā fēniem, dārzeņu smalcinātājiem un protams, matu kondicionieriem un sudraba dakšām, jo mūsu ļaudis, kā zināms, ar taksi pēc maizes nebrauc, kas tad nu vēl būs. Tāpat, šī aizlieguma un atļaušanās diskursa ietvaros, ir īstais brīdis atsaldēt diskusiju par skolas formām, uzturvielu tableti mūsu šķīvjos un protams, paši zinām, ko vēl, jo jāsoda ir katrs, kurš kaut ko individuāli grib un var un arī dara, rēķinoties ar kolektīvajām, "sabiedrības kopumā", interesēm.

žēlo un sargi mūs, nelielās valsts nelielās galvaspilsētas urbānos grēciniekus, kuriem ir mobilitātes intereses un vajadzības ārpus trolejbusa vadiem, piepilsētas vilcienu elektrolīnijām un 1520mm dzelzceļa sliežu platuma izvērsumiem.


pateicos, aumežtava,
brbl

nu?

un?