Diemžēl jāteic, ka aprakstītā situācija nav unikāla, un ar līdzīgām problēmām sastopas daudzas ģimenes. Aizvien vairāk bērnu nespēj veidot pozitīvu komunikāciju ar citiem vienaudžiem un izvēlas savrupas nodarbes, kurās nav nepieciešams apliecināt savu fizisko varēšanu un ir pasargāti arī no jebkādas iespējas tapt gan izsmietiem, gan arī aizstāvēties. Tētis ir pieminējis vairākas epizodes, kad dēls atteicies no iesaistīšanās – nav bijusi interese ne par makšķerēšanu, ne izbraucienu ar laivu, ne kopīgu darbošanos garāžā. Puikam neesot intereses par jebkādām reālām praktiskām nodarbēm un lielākoties savu brīvo laiku viņš pavada pie datora.

Būtībā šajā situācijā iezīmējas visai skaidras norādes uz bērnam izveidojušos zināmu datoratkarību, kad laika pavadīšana virtuālajā vidē ir daudz patīkamāka, aizraujošāka un arī drošāka nekā realitātē. Tētis arī pats atzīst, ka zēnam esot veltījis par maz laika un neesot viņu piesaistījis dažādām citām nodarbēm, jo arī pats esot mājās sēdētājs.

Mūsdienās ir visai tipiska ģimenes situācija, ka bērnam, uzsākot skolas gaitas vai pat agrāk, tiek iegādāts dators un tiek ļauts virtuālajā vidē vai pie televizora pavadīt neierobežotu laiku. Savdabīgi, ka vecāki šādi rīkojas, vadoties no vislabākajiem nolūkiem, jo tiešām uzskata, ka skolēnam dators ir patiesi nepieciešams. Taču, izvērtējot bērna aktivitātes virtuālajā vidē, vecākiem nākas atzīt, ka tiešajiem mācību uzdevumiem laiks gandrīz nemaz netiek veltīts. Ir daudzas citas nodarbes, kas piesaista bērnu, taču tām ar mācībām ir visai attāls sakars vai tāda nav vispār.

Līdzīga situācija ir arī ar viedtālruņiem, kas aprīkoti ar aizvien vairāk iespējām, tādējādi pārņemot bērnu uzmanību savā varā. Līdz ar to ir likumsakarīga bērna nespēja priecāties par braucienu ar laivu, makšķerēšanu un citām aktivitātēm, kurām šķietami pašsaprotami būtu jāizraisa prieku un vēlmi tās atkārtot.

Gonna go to my room and listen to Atari Teenage Riot.

Mans plāns ir bulijot buliju tēvus.

visticamāk jau es arī tad būšu nomiris