Senajā laikmetā pasaule bija neizveidota un miglā tīta. Tā bija pelēko klinšu, dižkoku un mūžīgo pūķu zeme. Bet tad bija uguns, un ar uguni nāca pretstatība. Karstums un aukstums, dzīvība un nāve un protams... gaisma un tumsa.

No tumsas nāca viņi un liesmās atrada Kungu dvēseles. Nito, pirmais no mirušajiem; Izalītes ragana un viņas Haosa meitas; Saulesgaismas Kungs Gvins un viņa uzticīgie bruņinieki; un zaglīgais pigmejs, tik viegli aizmirsts.

Ieguvuši Kungu spēku, viņi stājās pretī pūķiem. Gvina varenās šautras nošķēla viņu akmens zvīņas. Raganas atbrīvoja uguns vētras. Nito sūtīja nāves un slimības dvašu. Sīts Bezzvīņainais nodeva savu cilti, un pūķi iznīka. Tā sākās Uguns laikmets...

Bet drīz liesmas izdzisīs, un paliks tikai tumsa. Jau tagad ir palikušas tikai ogles, un cilvēks neredz gaismu, bet tikai bezgalīgas naktis. Starp dzīvajiem ir redzami tie, kas nēsā nolādēto Tumsas zīmi.