altruisma akadēmija / ieskrēju pačīkstēt

22.4.15 09:59 - meditācija my ass

tākā drusku esmu iešūpojusies mērķu realizācijai, bet vēl kavējos. laikam esmu aizmirsusi, kā vislabāk uztaisīt prāta reset. hm.
nedaudz jau apnikusi tā filosofiskā meklēšanās, nebeidzamā savienojumu vilkšana.
un par ko es sevi īsti rāju? par to, ka esmu padevīga? par to, ka esmu aizrautīga? par to, ka nemāku rīkoties ar varas pozīcijām, ka neprotu vienkāršot savu identitāti? par to, ka manī vēl ir gana daudz bērnišķīgas intereses un ticības? par to, ka nemāku paklusēt? jāiemācās būt kaut kā caurspīdīgāk, citādāk liekos esam staigājošs pārpratums.

• 8 raksta
• ir doma

7.4.15 15:27

Pēdējo divu nedēļu laikā esmu darījusi daudz visādu nejaušu, nekādu īstu pārmaiņu nenesošu lietu, bet kā jau parasti - viena diennakts spēj formēt tik daudz. Vismaz manā galvā tas viss savijās kā tādas amīšu filmas sižets, un vai tad tas nav tas, ko mana haotiskā sirds vienmēr gribējusi uztvert par zīmi? Tas, kādas cienīgas, attiecīgajam mirklim kā radītas domas tev spēj pasniegt tik nejaušs cilvēks, kā taksists, tas, cik atsāpinoši ir nosaukt lietas vārdos skaļi un tikt saprastai, un arī tas, ka top uzraksti uz tapetēm. Beidzot vajadzētu to pārvērst pienācīgā un sev veselīgā scenārijā.

• ir doma

17.3.15 03:34

spītējot savai nenoturamajai uzmanībai un gulētpriekam, jūtos satriecoši labi par faktu, ka, lai atgūtu nočučēto ģenētikas lekciju saturu, pusčetros naktī te klausos blūzu un lasu savas pasniedzējas blogu. laikam pirmoreiz tik spilgti pamanu to, kā var un vajag vērtīgi izmantot stāstnieka talantu - tas nu ierindojas manā pieaugušu cilvēku raksturojošo iezīmju saraksta augšpusē, kā arī pārliecina, ka rūnas šovakar (nu, vienmēr) runāja diezgan nopietni. 22/25/25

• ir doma

9.2.15 12:21

Prakse 1 - priekšmets, kurā mācīšos uztvert nopietni meitenes ar Voss pudelēm un cilvēkus, kas vārdu 'bizness' raksta ar vienu 's'. I am such a prejudiced fuck.

• 1 raksta
• ir doma

4.2.15 23:16

Pirmo reizi braucu trolejbusā, kura vadītājs rubī, kas ir "braucamā mūzika", respektīvi - SWH Rock. Saloku atpakaļ austiņas un smaidu.

• ir doma

15.1.15 03:12

nezinu, ko lai daru ar sevi un to istabā pīpēšanu. pēdējās divas dienas šī mana problēma gan lieliski atrisinājusi pati sevi, jo neesmu uz vietas un man gluži vienkārši nav ko pīpēt (te gan vienmēr koridora atvilknē mētājas nu jau aizsaulē esošā opja partnerīši, taču ar tiem es sevi vairāk tā kā mierinu - ka TIK ļoti atkarīga no smēķēšanas vēl neesmu!), bet vispār tai glumajai "ziemai" ir jādodas asap prom. vajag atkal visur vaļā logus un gaisu, kuru ieelpojot nesalst ciet nāsis un neķerās klāt visi iespējamie saaukstēšanās žanri. citādi šaubos, vai manas segas jelkad būs izvēdināmas no tās paciņas dienā, kas pēdējo divu nedēļu laikā panesusies manā hotboksiņā. vienīgais, kas drīkstētu pievilkties ar cigarešu smaku, manuprāt, ir grāmatas. tā smagi un tematiski, un senatnīgi, lai to jau gandrīz varētu saukt par smaržu.

• ir doma

31.12.14 00:36 - wish i was full of tacos instead of emotions

dīdžejmeitenes, kas brīvdienās spēlēja lovikā, ar savām izvēlēm nu tiiik smuki sajundīja manu pirmo mīlestībiņu, jo, ha, es vēl nekad nebiju stounā klausījusies Molko! nupat jau tas vienkārši ir kā poga, kurai galā ir komanda "acumirklīgs setiments", jo soulmates never die un viss tas.
tā nu apņēmos šonedēļ taisīt ausīm retrospekciju iz tā, ko klausījos periodā, kad pirmoreiz vispār sāka interesēt stāsti, kas stāv aiz klausītās mūzikas. apstājos gan, jo pieķēru sevi ne vienu vien reizi iestumjam ausīs austiņas, bet aizmirstot uzlikt kaut ko tur skanošu. piņķerējos un pinos ar to ziemas aukstumā vairs ne tik lunkano, drīzāk stingo vadu duetu, un tikmēr apziņa par savas dzīves dīdžejošanu jau ir aizgājusi pastaigāties. šovakar laikam bija visspilgtāk - piepeši saprotu, ka, stāvot pieturā, visas tās apkārt esošās sarunas, auto riepu samešanās sniegā, smieklu spurdzieni, utt pēkšņi ir tik patīkami blāvi. moš tie tikai māņi - tā sajūta, kā mani baro un mierina mūzika, ja ar vien biežāk pati sev nevilšus pagādāju tik pat derīgo klusumu?

• ir doma

27.12.14 14:56 - nowhere to grow but up

dzīves zinātniski pētnieciskais darbs "kā beigt būt kartogrāfam un kļūt par atklājēju"
jeb atkal bēgu no realitātes pamatīgā seriāla blenzšanas uzdzīvē

• 2 raksta
• ir doma

19.12.14 13:05

how can one be so bad at making life choices? like, seriously? vai nekontrolējama bezatbildība ir pietiekami labs iemesls atteikties no dzīves?

• ir doma

12.12.14 00:47 - born to be mild

šodien mani atrisināja vanna. vienkārši karsti putaina vanna, kādā nebiju gājusi kādus divus gadus.
un wtf, kā dzīve tā drīkst? no rīta ļaut justies kā visa pasaules bezspēka un šaubu epicentram (tā, ka beidzot apsveru vajadzību pēc profesionāla skata no malas), bet vakarā piešķirt tik miiilzonīgu meditatīvu spēku kam tik mazam un nejaušam, kas man (kā likās) nekad nebija īsti paticis? nu labi, darbi uz priekšu nenesās ātrāk, bet mīkstāki papēži un vairāk pohuj man tiešām ir!
respektīvi, šitādā garā nekad arī nesasniegšu to konsekvenci, kas raksturīga cilvēkam, kurš kaut ko saprot no dzīvesmākslas.

un izlīdusi no tās zīdaini karstās laimes apskāvieniem, izdomāju, ka šis ir kas aptaujāšanas vērts - jūs, cilvēki, ejat vannā, vai esat kaislīgi dušisti (kā es)? un ko jūs tur darāt, sparīgi beržaties? lasāt? dzerat vīnu (es jau, piemēram, tā pat noreibu)? un vai vanna ir vieta klusumam un būšanai sevī, jebšu jums vajag muzikālo pavadījumu? es nevarēju saprast, beigās par labu esam atzinu kaut ko, ko spotifaijs sauca par chilled & hangover friendly. gaidu īsu izklāstu par jūsu attiecībām ar šito mērcēšanos!

• 2 raksta
• ir doma

6.12.14 16:12 - hzf jau gaida

sirreālā rītā, pēc notiesātas rudzupuķes un bez nojausmas par rīta bruģa naidīgumu, rodās plāns būt nākamā gada depresīvās dzejas meitenei.

• 1 raksta
• ir doma

2.12.14 22:05 - gribu izlasīt lepno lielceļu

“We are all alone, born alone, die alone, and - in spite of True Romance magazines - we shall all someday look back on our lives and see that, in spite of our company, we were alone the whole way. I do not say lonely - at least, not all the time - but essentially, and finally, alone. This is what makes your self-respect so important, and I don't see how you can respect yourself if you must look in the hearts and minds of others for your happiness.”

• ir doma

22.11.14 20:00

lieliska, lieliska izvēle, mazā! rakstīt skaistu filozofijas mājasdarbu par cilvēciskajām vērtībām, kamēr klubā notiek postindustriālās mūzikas festa saundčeks. lel.

• ir doma

2.11.14 14:19

Sirsnīga sestdiena? Tas ir, ja nākamajā dienā jaka smaržo pēc ugunskura, var tuntulēties deķī līdz vieniem un blakus migai kūp silts cidoniju dzēriens. Pieejamības nolūkos, lielo laimi jasadala maziņākās!

• ir doma

30.10.14 12:35

vēl priecīgāku, kā mani dara doma, ka beidzot esmu godīga pret sevi, patiešām rīkojos tā, kā vēlos, un esmu iemācījusies pateikt daudzām lietām nē, mani šobrīd varētu darīt vienīgi iespēja automātiski importēt savas vecās grooveshark pleilistes spotifaijā. cik žēl, ka tas ir tik pat neticami, kā cigarešu pievienošanās manam "nē" sarakstam. oh, the first world struggles!

• ir doma

28.10.14 22:00

Pateicoties tam, ka kolēģis divreiz nedēļā vakaros apmeklē autoskolu un man pēc tam jāatdod viņam darba atslēgas, sāk ost pēc jaunas tradīcijas, jebšu otrdienu labākā dīla - vēl piecītis avansā (bye-bye, salary!), par kuru precīzi iznāk manām cigaretēm un divām siltām upeņu sulas krūzēm Ļē, kur apbrīnojami labi pildās mājasdarbi.
Lai nu ko, bet nekad iepriekš nebūtu izvēlējusies Ļeņingradu, kā vietu domāšanai, taču izrādās - apkārt ņirbošas runas un plencēšana var arī motivēt, ha!

• ir doma

26.10.14 14:36 - neti neti

Šodien (nu, ne tikai šodien) mazliet sabaidījos no fakta, cik viegli un tematiski man velkās tās paralēles starp lietām un tematiem, ar kuriem saskaros, par kuriem mācos, nolāpīts. Brīsniņu vēlāk daleca, ka baidos ne jau no tā, cik operatīvi, nepiespiesti manas paralēles un savienojuma punkti materializējas (jo tā, īstenībā, ir fantastiska un spēcinoša, bez maz vai erotiska sajūta), bet galvenokārt no to robežām. Cik ļoti viens veselums mēs varam būt? Vai manas paralēles, manas uztveres aprēķinu formulas vispār drīkst meikot sensu tavā galvā, un otrādi? Vai, gana ieguldot sevi tajā, es patiešām spētu pieņemt un asociēties ar jebko un jebkuru? Un vai man tagad būs jābūt divām sejām, lai spētu paturēt un nosargāt arī to intīmo, personisko esības daļu, kas katram pienākās?

• ir doma

14.10.14 14:14 - the headspace i'm going for

Kopsavilkumā, es laikam vienkārši gaidu, kad tad reiz sķīdīs tā vācele, kurā ar pieaugošu intensitāti (un nu jau aptuveni iknedēļas intervālā) krājās viss mans self-loathing shit. Bezcerības lēkme, kuru ikreiz smuki nobāžu prom no acīm, bet nekad neatkožu.
Katras tās lēkmes laikā gribās paspēt uzbliezt kādu spēju cibierakstu, kas varētu palīdzēt datēt un pēcāk izšķipelēt to mēslu manā galvā, bet lielākoties tas nobeidzas kaut kur pusratā vai pazūd konvertācijas procesā uz tastatūrai saprotamām zīmēm un puslīdz loģiskiem teikumiem. Par sasniegumu jau uzskatu to, ka vakardienas vilnī paspēju sev noformulēt pašlaik lielāko problēmu - es esmu LĒNA. Un novērst manu uzmanību ir elementāri (par to labprāt liecinās katrs, kas mani pielauzis spēlēt galda futbolu, un mans kursabiedrs, kurš mani mesidžo, kamēr mēģinu izslaukt no sevis šo ierakstu).
Visšausminošākās bailes parasti pārņem, kad nonāku pie tajā brīdī tik ticamās idejas, ka es sev vienkārši ļoti labi meloju. Ka dzīve man lēmusi būt zem kāda spārna, būt kāda izpalīdzīgajai un klusajai detaļai, bet es te skrienu ar pieri sienā un, caur centieniem būt visur, uzburu sev mirāžu, kurā esmu spējīga radīt kaut ko paliekošu, esmu ar pievienoto vērtību vai vismaz kādu unikālu prasmi. Turklāt, skaidri zinu, ka tā vai citādi, bet visiem jau tiek viens un tas pats stulbais eksistenciālais stragls, un, ka sūkstīšanās par to izklausās gluži jēla. Kā universālais plāksteris, doma "nahuj skumt, to pašu jūt katrs domātspējīgs cilvēks" palīdz nobāzt to apjukumu kādā talākā stūrī, bet vai tas vispār ir veselīgi?
Varbūt visas manas haotiskās rīcības un "ar putniem" dzīvesstils ir kaut kāds roudtrips, kurā neapzināti iztaustu savas emocionālās noturības robežas? Un ko, ja nu vienā brīdī aizspiests par tālu? Kaut arī varu uzskaitīt sev čupiņu iemeslu kāpēc nekad attiecīgi nerīkotos, pagājušās nedēļas jaunumi iesita taisni pakrūtē, liekot pafunktierēt - a ja nu piepeši vairāk nevarēšu izturēt?
Besī gausties, besī baidīties, besi bremzēt, gribās to visu iztīrīt no savas sistēmas, bet dienas tam ir par īsu. Būtu man vismaz nonsomnija!
What currently keeps me afloat - ja izdosies paņemt pie dziesmas savu slinkumu un izcīnīšos ar dzīves akadēmisko pusi, vismaz pratīšu nošķirt, kas no visa tā bardaka galvā ir remontējams, un ar ko vajadzēs iemācīties sadzīvot.

• 1 raksta
• ir doma

1.10.14 10:56

Pasniedzēja, y u stalk me, y u know all my buttons to push?? Kad izaugšu liela, gribu būt vai nu brūnā kartona pavēlniece, vai kā mana filozofijas pasniedzēja!
Patiesi izbaudu agru celšanos šī dēļ, žēl, ka pati par tizlu, lai skaisti formulētu savu neprātu.
Atliek cerēt, ka četru gadu laikā vismaz uzplauks kāda iespēja sadzert ar viņu.

• ir doma

23.9.14 17:11 - čekpoints

šodien ieguvu mazliet respekta pret Bon Jovi - izrādās, uzliekot šamo pietiekami skaļi un tajā pašā laikā apņēmīgi stūķējot sevī bulciņas, var noslāpēt izmisuma un sevis žēlošanas lēkmi, kas taisījās jundīt virsū statistikas lekcijā. ufff, tās briesmas savā ziņā būs labs treniņš, lai iemācītos operatīvi slāpēt dusmu asaras.

un bļe, vispār man konkrēti skauž, ka viens te mums šodien iet uz darba pārrunām, es dievinu darba pārrunas! ik pa brīdim būt labākajai iespējamajai sevis versijai ir tik atsvaidzinoši! bet par šīm konkrētajām - labi vismaz, ka cēla mērķa vārdā, jebšu paturēt kādu insaideri klubā, mwahaha. :3

• 1 raksta
• ir doma