| |
[Jul. 1st, 2026|08:35 pm] |
Nosvinēsim.
Svinēsim numur viens - es esmu komandējumā. Vācijā. Te pavisam nesen bija +41 grāds, tagad vairs nav tik traki, bet karsti tāpat. Es strādāju garas, garas stundas izstādē, visu laiku esmu cilvēkos, smaidu kolgeit smaidus un īsti vairs nevaru nostāvēt vai pastaigāt, CIK ĻOTI MAN SĀP KĀJAS, un tad pēc tam es ķeros pie otrās maiņas viesnīcā un daru savus parastos darba pienākumus datoros, e-pastos, problēmās, bet bet BET es jūtos kā atvaļinājumā!! Šī ir pirmā reize prom no mājām pēc otrā dēla piedzimšanas (viņam pēc mēneša būs divi gadi) un es nevaru ne izteikt, cik ļoti tā atšķiras no pilnīgi tādas pašas izstādes pirms trim gadiem, kad es te biju pēc pirmā bērna. Toreiz es daudz domāju par to, kā viņiem mājās iet, regulāri sazinājos, sūtīju bildītes un balss ziņas utt. Tagad - tagad es ēdu kebabu un dzeru alu, un, kā jau teicu, jūtos kā īstā atvaļinājumā. Aptuveni tāda ir mūsu dzīve ar diviem bērniem. Un, ja man nav izdevies gana skaidri paust, kāda tā dzīve ir, tad, lūk, te vēl viens fun fact - man februārī bija varen pamatīga darba balle, kur es visādi cēli iznesos ļoti smalkā vakarkleitā ar šlepi, korporatīvām runām no skatuves un balvām. Nu tad tā vakarkleita kopš februāra (un tagad ir, kas mums tagad ir, /paskatās kalendārā/, jūlijs, tātad, draugi), tā vakarkleita kopā ar čupu citu nelaimes putnēnu joprojām guļ veļas groza dibinā. Mītiskais zvērs, ko sauc par tukšu veļas grozu, šitenī mājā nav bijis jau ļoti sen.
Svinēsim numur divi - un šis ir daudz brangāks svinamiemesls - es beidzot esmu atradusi veidu, kā ielogoties cibā no darba datora. Gadiem ilgi es vairs nerakstu cibā (nu, nerakstu pati savus ierakstus, kaut arī lasu jūs visus tāpat kā iepriekš un reizēm saņemos kādam komentāram), jo korporatīvās nostādnes cibu liek pieskaitīt pie Entertainment/Portals un automātiski liedz pieeju. Tā nu es gadiem klusībā ciešu, runāju ar jums tikai savā galvā un nerakstu neko, jo krietns milleniālis neraksta telefonā, besī nemērā. Un tagad es pavisam netīšām sapratu, kā cibā gaužām vienkārši tomēr tikt iekšā, huzzāā bitches. (Un, protams, ka es to būtu varējusi izdarīt agrāk ar visādiem paņēmieniem, taču paņēmieni, kas tiek aktīvi izmantoti, lai piečakarētu darba devēju, maķenīt grauž manu dimanta oliņas spodruma darba ētiku, tāpēc es to nedarīju.) Garš stāstiņš īss, I'll be back, teica Ārnijs un es. |
|
|
