__________________

nu pastāsti man, kāpēc ir racionāli uzskatīt, ka kaut kas neeksistē tikai tāpēc, ka nevar pierādīt tā eksistenci, lai gan tajā pašā laikā nevar pierādīt arī neeksistenci? racionālās zinātnes skaistums ir tieši pierādījumā, pārējo paturot prātā kā varbūtību. tiesa, zinātnieki pa lielai daļai ir tādi paši cilvēki kā ticīgie un arī viņiem ir pieņemamāk ticēt kādai vienai idejai, nevis pieļaut citu ideju iespējamību. lai kā zinātnieki lepotos ar savu atvērtību jaunām idejām un progresivitāti, tāpat vēsturē ir gana daudz gadījumu, kad kāda jauna ideja, jauna teorija tiek noraidīta kā pilnīgas muļķības, jo tā nevar būt. pēc tam gan izrādās savādāk.

nu, dieva eksistencei tāda ir "visuma uzbūve ir tika kompleksa un saderīga, iespējams, ka tā izcelsmē ir iesaistīts kaut kas intelektuāls, nevis tikai pilnīga nejaušība. un vispār, nah viss radās"

es, protams, varu maldīties, bet no manas puses izskatās, ka reliģija sākās, kā teorija par pasaules uzbūvi, kas apauga ar vecu pirdēju "bļa, tā ir jo es tā teicu" viedokļiem. pēc pāris iterācijām pirdēju viedokļi ieguva tādu pat ticamību kā loģiskie argumenti, rezultāts - wtf reliģija, ko mēs zinam šodien. ne viss stafs, kas ir reliģījā, ir muļķīgs. bet, vismaz kristietībā, ir kaudze ar bulšītu, kuram bez izpratnes tiek piešķirts ticamības statuss.
elle un paradīze ir loģiski pieņēmumi, ja tiek pieļauta dvēseles eksistence un nemirstīgums, bet netiek pieļauta reinkarnācija. trīs pieņēmumi, kas nosaka, ka kaut kam ir jābūt pēc tam.