__________________

Hmm biju pusdienas pārtraukumā, kad 200kg smaga (viņa stāvēja uz svariem, nu tipa
elektriskajiem, for real) apkalpotāja ēdnīcā uz mani tā dīvaini paskatījās,
kad paņēmu tikai rīsus un burkānu salātus, "tas ir viss :)", viņa zaimojoši smīnēja ar
nicinošu smaidu, kā veterāns jauniņā sejā, ja viņai būtu cigārs, viņa to iepūstu
man acīs,
"jā, mana dargā", es neatbildēju, vismaz es pēc 10 gadiem nesvēršu kā neliels,
bet pieaudzis, vidēja izmēra teļš.

Nākamais kadrs es skumīgi sēžu uz sadrupušām kāpnēm un dzeru jogurtu un tad..

Kad jau biju atsēdējis savu laiku pie VEF kultūras pils un gāju mājās,
man garām pašalcās skrituļotājs -
džeks gados, ar apdullušu seju, gaiši zaļā mentu vestē,
ar bandanu ap galvu un dzeltenu mikrafonu pie mutes,
uz muguras viņam bija magnetafons pa kuru skanēja
jūsu random klubņiks, skaļi,
vēl tik piezīmēšu to, ka viņam džinsi bija uzlocīti uz augšu
un ap vidukli bija apsiets krekls, no pirmā acu skatiena tu ej kā "kas pie.."

mana diena pēkšņi pārvērtās dzīvās šausmās, es biju kā kumārs pelnu traukā,
sakauts, izdedzis un mokās, kamēr mans aizmugurējais gals gruzdēja vējā,
kad reiz beigsies šīs šausmas, pie sevis nodomāju, kad pēkšņi man blakus kā
koks nokrita vēl viens cīņu biedrs, es, par spīti sāpēm, pasmaidīju un
pieredzes pilnā balsī pajautāju, "Nu kā mums tur iet? Kurš uzvar? ",

"bļā, bez izmaiņām, rietumu fr..fr.. frontē..bez..izmaiņām",

es sēri pamirkšķināju acis, tās bija pilnas ar pelniem, dūmi, kangari, arī nepalīdzēja situācijai,
kad jau acis bija tīras, mans mīļais princis gulēja stīvs,
"Oi! Neguli", es redzēju kā viņš dziest laukā manu acu priekšā
"Kādu dienu, brāl, KĀDU DIENU!
VIŅI VISI NOKRITĪS AR PLAUŠU VĒZI, TU REDZĒSI! AAAAARRRGH!", iestājās klusums.