__________________

Sēžu darbā, dzeru apelsīnu tēju un prātoju, kā tā var būt, ka racionāli domājošs cilvēks var ticēt liktenim un Dievam vienlaicīgi. "Kā Dievs būs to lēmis!"
Iedomājieties, sēž uz mākonīša jauks bārdains vīriņš
ar plikām pēdiņām un vienmuļīgi dūdo, tad seko pauze, "hmm, Laikam jāieraksta kāda dvēsele..likteņgrāmatā ho ho hoooo",
tad nu Dieviņš pakasa pakausi, ar pirkstu uzvinķelē savas ūsas, attaisa vaļā rūtiņu burtnīcu un sāk drukāt:








"
Jānis Vezums, piedzims Ritai Vezumai 2007 gada 23ajā decembrī, diemžēl viņš būs epileptiķis,
bet tas viņu netraucēs, vecāki viņu ļoti mīlēs, skolā veiksies un meitenes viņu nesmādēs, viņam būs sapnis kļūt par mīlošu tēvu savai
ģimenei. Pēc skolas beigšanas Jancis atradīs darbu plaukstošā advokātu birojā, kādu dienu,
ejot mājās no darba viņš satiks Lieni, neieslīkstot detaļās, un pēc diviem mēnešiem viņu aprecēs,
pēc viena gada abiem mīlīšiem piedzims pirmais bērniņš.

2030 gads, Jānis jau ir kļuvis par vienu no veiksmīgākajiem advokātiem visā Latvijā!
Ģimene ir augusi, jaunajai Vezumu ģimenei jau ir divi dēli un pēc divām nedēļām ir gaidāma meitiņa,
šai pat laika periodā, Jānis cer uz paaugstinājumu un no tā izrietošo algas palielinājumu! Amerikāņu sapnis te pat Latvijā. Kādu dienu..
Ir jauks laiks un jaunā ģimene nolemj doties piknikā uz Talsiem.
Jānis, viņa sieviņa un bērneļi ierodas noteiktajā vietā tieši pusdienlaikā, saulīte spīd un vējšs ik pa brīdim atnes siena smaržu, kas, savukārt, atgādina bērnību, visi smaida. Tiek uzklāts galds. No plastmasa maisiņiem tiek izņemtas plastmasa kārbiņas ar ēdienu,
laiks ieēst! Kas tad tas? Pie jaukās ģimenīties pienāk divi visnotaļ slikti ģērbti džentelmeņi.
Cik slikti? Pieklājīgu ūzu vietā viņiem ir lēta auduma treniņbikses, kas variējas starp abiem džentelmeņiem pa divām strīpām, kuras ir tumši zaļas. Augšējā ķermeņa daļa ir nosegta ar
ziemas jaku, kas izstaro post-apokaliptisku radiāciju to papildina sodrēji, pelni un eļļa, kas pārklājās pāri visam
viltotās ādas audumam kā melna lipīga masa. Abi kungi izskatās tik līdzīgi, itkā šāds ģērbšanās stils būtu viņu ordas uniforma.
Jānis, protams, nav uz mutes kritis un uzsāk sarunu ar abiem tēvaiņiem, "Kā mēs jums varam palīdzēt?",
aizsmakušā un nedaudz ķerkstošā balsī atskan, "Nū, eto..karo4 davai Yura, ti beri suku a ja pidara",
jaukā ģimenīte ir šokēta, turpmākajās dažās sekundēs par viņu prātiem pāršalcās neskaitāmas domas, kas, loģiski, ka nav patīkamas, bērni
sāk raudāt, Liene piespiež bērnus pie savas grūtās miesas, Jānis pieceļas kājās, lai rīkotos, bet
tiek notriekts lejā ar vienu neandertālieša belzienu, otrs barbars tikmēr izsvaida bērnus un līdz pusei norauj nost grūtnieces kleitu, Liene ar rokām atkāpdamies rāpo uz aizmuguri, bet atdurās pret koku, Jānis saņem spēkus un pārliecību, lai celtos, bet, nē, viņam sākās epilepsijas lēkme,
ne tagad! Dievs palīdzi mums! Noskatoties kā tiek pazemota un piesmieta Liene, Jānis nespēj neko citu
kā cīnīties ar savu ķermeni, kas atgādina psihozu astoņkāji.
"Šas ja tjeba padleču", Jānis tiek
piespiests pie zemes itkā planēta zeme būtu uzlikusi savu plakano
pēdu nelaimīgajam uz muguras. Šajā brīdī pazūd gaisma. Klusums. Viss ir tik mierīgs, bet nē, attopies! Jānis attaisa acis un redz savu sievu
guļam zemē tieši viņam priekšā, bet kur ir bērni?! "Liene! Mīļā!", bet nav atbildes!
Jānis mēģina piecelties, bet.. šo darbību pavada stindzinošas sāpes mugurā, kājas atsakās darboties..

"

Sirmais onkulītis aiztaisa ciet savus pierakstus, noliek tos sānis un ar apmierinātu seju noliekas slīpi.