Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Sāku domāt cik ļoti viss mūsu dzīvē ir pakļaujams apreiķinam. Un cik kas ir nejaušība. Un par to cik ļoti nejaušības ir pakārtotas iepriekšējai rīcībai. Un par to cik ļoti nejaušība var būt nejauša.
Racionāli domājot visu ir iespējams apreiķinat un nostādīt pēc savām vēlmēm. Ir iespējams izskaitļot varbūtības un novērst visu nevēlamo. Vai arī paredzēt to un apzināties sekas, kas atkal jau tikai noved pie tā, ka viss ir paredzēts.

Cilvēku rīcība ir prognozējama pazīstot viņu dabu un pēc būtības līdz ar to viņu uzvedība ir gan izskaitļojama, gan arī manipulējama. Lai cik katrs no mums justos neprognozējams, esmu drošs, ka mēs tādi neesam. Varbūt ne gluži manipulējama, bet provocējama bez šaubām.

Un kopumā skatoties, lai gan ir ārējie apstākļi, kurus mēs nevaram ietekmēt ir nesakaitāmas lietas, ko mēs ik dienā ietekmējam, vai arī tās ietkmē kāds cits. Kas vienam ir force majeure otram ikdienas lēmums. Kaut vai kā mēs pavadām brīvo laiku, ko mēs daram, lai augtu intelektuāli vai fiziski. Ko mēs daram un par kā darīšanu tikai runājam. Visā visumā jau nosakam jau paši vai kaut ko darīsim, lai lietas mainītu, vai arī gaidīsim, kad tās mainīsies pašas par sevi. Un it ka jau apstākļi mainās visu laiku un iespējas paverās katram arī neskaitāmas reizes, un tas ko mēs daram vai nedarām mēs vai nu izmantojam šīs iespējas, vai arī nē. Ja var ticēk skaļāk runājošajiem , tad tā arī ir atšķirība tajā vai mēs būsim veiksmīgi, vai cietīsim neveiksmi. Kas protams arī viens intresants aspekts dzīvē, kas vienam ir veiksme, otram neveiksme. Patiesībā jau individuālo mērķu un ambīciju piepildījums ir vispār manā acīs neizprotama lieta. Nemaz jau neaizdomājoties par to kāds ir katra mūsu eksistences jēga un vai tāda vispār ir.

Labi, kaut kā novirzos no tēmas, ja varētu domāt, ka visam šim ir pamats un tēmas. Bet tas ko es gribēju teikt ir tas,ka ja esi pietiekoši gudrs Tu vari izplānot savu dzīvi, karjeru un notikumus. Varbūt ne gudrs, bet prātīgs, varbūt ne prātīgs, bet spējīgs. Vismaz es tā vēlos domāt, lai gan grūti veidot atsauces, kad nav uz ko tās veidot. Tad atliek tikai pieturēties pie teorētiskā uzskata un vērot tā atbilstību apkārtējiem apstākļiem. Bet atkal jau atgriežoties pie tā, ko es vēlos teikt ir tas, ka mani pārsteidz kā dažādi vienkārši izkaistīti un neparadzemi notikumi, rīcība vai lēmumi noved pie kaut kā, kas nav paredzems. Vai laikam lielā mērā ir negaidīts.

Laikam tomēr mani fascinē, ka visā ir kaut kāds racionāls kopsaucējs, kas sākas ar neracionālu darbību. Kur nevis viens lēmumus vai konkrēta rīcība, bet dažādu lēmumu ķēde, kas ir balstīta uz nesaistītu motivāciju, noved pie rezultāta, kurš nebūtu iespējams bez katras no šīm detaļām, kas arī veido kopbildi. Tas laikam sanāk kā tajā gleznošanas stilā, kur visu veido mazi punktiņi, kuriem stāvot tuvumā neredzi neko, bet atkāpjoties pietiekoši tālu var ieraudzīt kopainu.