Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

vienreiz veikalā, stāvot rindā, gandrīz apraudājos. piektdienas vakars, es sapirkusies vīnu, sierus, lasi. man aiz muguras stāv onkulītis, uz letes viena vienīga nocenota maize un viņš skaita pēdējos santīmus. nu varbūt tas viss nemaz nebija tik slikti, varbūt viņam vienkārši vienīgais, kā mājās trūka, bija maize. taču onkulīša seja bija tik skumja un atšķirība starp mūsu iepirkumiem tik biedējoša, ka man gribējās vienkārši atstāt visu un bēgt prom no kauna, par to, ka es patiesībā nespēju novērtēt visu, kas man ir.

(Reply to this)