Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Es secinu, ka es nemāku sev nodefinēt dzīves standartu. Man liekas, ka es tiešām varētu kādreiz aizmesties vienkārši prom no visa. Manī aizvien vairāk un vairāk, par spīti tam, ka esmu izcils sliņķis gribās apgūt ģitārspēli kā teiksim Erik Mongrain un John Butler. Nezinu laikam jau būtu skaisti, ja būtu cerība, ka kāds varētu šādi iemācīt, vismaz būtu iemesls saņemties un sakrāt mazajam akustiskajam sapnim. Bet tas tā, kā jau teikts, ka sapņus vajag, un varbūt ne visus viņus vajag realizēt. Bet žēl, ka nav kāda susura, kas mani varētu pacelt līdz šādam līmenim. Kaut kā secinu, ka mani reāli zūd vēlme tajā visā pilnveidoties, ja es redzu apvāršņus, kurus man nesasniegt, jo ,manuprāt, šajā instrumentā ir tikai viens līmenis cik tālu var augt pats, tad vajag kādu, kas māca, un tad jau atkal var augt pats. Un man gribētos šo domu, ka, ja labi praktizēšos būs šāds līmenis.
Bet tātad dzīves standarts, man liekas, ka man viņš nav. Kā tur māja, mašīna un nauda kontā. Man laikam ir dators, ģitāra un pica mikroviļņos. Nu kaut kā tā, lai ir alus ledusskapī, kurš godīgi sakot man pašreiz nav! Nu, lūk, man laikam neko īsti pagaidām vairāk nevajag. Bet neizskaidrojumu iemeslu pēc, nevarētu sapakot somas un mesties uz Holivudu (kā mans ideāls Lauris Reiniks) un mēģināt kļūt par mūziķi (tas, ka man nav talanta un looks for it. to mēs neņemam vērā.) Bet nevaru tā vienkārši fuck it un būšu sprīdītis, kas mēģinās īstenot savu sapni. Kā tur bija visiem lielajiem, dzerot alu, 8 mūziķiem dzīvojot vienā istabā, spēlējot ģitāras un rakstot dziesmu vārdus uz picas kastes. Vienkārši dzīvojot no tā, kas ir un ar domu, ka will make it.
Tā vietā, es laikam palieku par tādu naivu sapņotāju. Ne, nu var jau teikt, ka esmu pret sistēmu. Bet muļķības es esmu vairāk par visiem par sistēmu. Jo man liekas, ka visi lielie sistēmas nīdēji ir vislielākie viņas parazīti, jo reāli viņi ārpus pastāvošās iekārtas neko nevarētu murmināt zem saviem deguniem, savos ērtajos beņķīšos. Patiesībā, tikai dažreiz gribās izkāpt no tās ikdienas un miera, bet tā, lai pēc manis kaut kas paliek pāri. Nu tā, ka tas nav cilvēks, kas gāja uz darbu, un tad negāja, un tad arī nolika galda piederumu. Vispār laikam jau tas ir tas, kas skaitās living larger than life. Lai arī ko tas sevī iezīmētu.