Šīs vasaras sākumā beidzot iznācu draugiem "no skapja" par to, ka mans tēvs diezgan brutāli dauzīja mammu. Ilgi nespēju par to runāt, bet, kad beidzot sāku, kļuvu atvērtāka arī citās lietās. Būtība brīvi varu runāt par visu. Dambis ir nojaukts, un esmu laimīga upe.
BET šodien biju uz Lietisko pierādījumu muzeju. Loģiski, ka tādas lietas gan mani vēl pilnībā izsit no sliedēm. Apraudājos. Ejot mājās palika nelabi, drebēja kājas. Šaubos, ka tā kādreiz nebūs. Ja es varētu, tad uz to izstādi aiznestu ļodzīgo krēslu zem kura slēpos, kad man bija desmit.
Pa ceļam gan redzēju aptuveni 70 gadus vecu sievieti ar krekliņu, uz kura rakstīts "What/ever" un cauri spīdēja krūtsgali <3 |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
