dienasgramata:
Meklēju Amazonā grāmatas, ko “Perfektajās dienās” lasa Hirajama: Viljamu Folkneru, Aju Kodu, Patrīciju Haismitu… un nākamais, ko man piedāvā iegādāties, ir multifunkcionāla birste tualetes poda tīrīšanai

alefs:
Līst un līst šodien ar pārtraukumiem jau kopš kādiem 15 te. Bet Accuweather visu dienu saka, ka bez nokrišņiem. Kā tā var būt!

Atceros to vienu reizi pirms kādiem gadiem, kad atveru lietotni un tur tāda "Rain in 2 minutes", un šķita tik maģiski, ka tieši tā tas arī notika. Tas laikam radīja tādu lielu paļaušanos uz mūsdienu iespējām. Pārāk lielu. Man visi āra darbi atkal samirkuši.

neraate:
uztaisījām sendvičus ar gaļas bumbiņām no Bērni ēd! grāmatas (šitas man bija grūti), apēdām un lai gan uz veikalu ejot izliju, tagad tik riktīgi sākās, divas reizes drusku pazuda elektrība. veikalā nopirku labi daudz cepumu, telefons uzlādēts, uzliešu tēju un būs omulīgi, ja sīki sabaidīsies

22:52 sāk grabēt šķirojamie konteineri un dzird vējiņa uuu

dienasgramata:
No reklāmām internetā:
“Hästens gulta atvērs tev acis”
“Laipni lūgti bio atkritumu pārstrādāšanas nākotnē”

neraate:
dobē pie bibliotēkas no kaut kādām puķēm ārā spraucās goba. vai vīksna. ja agrāk man likās, ka drusku atšķiru, tad tagad zinu, ka mazas atškirt grūti, bet tas nekas!

dienasgramata:
no noklausītas sarunas aptiekā:

"Es tikai tāpat ienācu. Man neko nevajag."

dienasgramata:
no sarunas ar ChatGPT:

(es nepabeidzu jautājumu, bet šis atbildēja to, ko es gribēju pajautāt)

- Es nejauši piespiedu "enter" taustiņu. Kā tu zināji, ko es gribu pajautāt?

- Es nezināju. 😄
Es vienkārši uzminēju pēc tava iepriekšējā jautājuma no 13. augusta, kur tu lūdzi gandrīz identisku konstrukciju

alefs:
Mammai ir viena druška, kura šad tad brauc ekskursijās vai ceļojumos un uz to laiku atstāj savu mašīnu viņas pagalmā. Tas tāpēc, ka mašīna ir Volvo ar viegli nozogamajiem lukturiem.

Ejot garām skatos uz to braucamo un domāju, ka šis nu gan ir ieberziens: mašīna nav nekāda jaunā, jau rūsa arkās redzama (un tas nozīmē, ka mazāk redzamās vietās jau ir jābūt ļoti slikti), bet īpašniekam joprojām nākas par mašīnu raustīties.

alefs:
Kaut kādā veidā ir noticis, ka čatgpt atbildes tipiskais pirmais vārds (un pirmais teikums) atbildot uz manām uzvednēm tagad ir "Yes". Nevis tāpēc, ka manas uzvednes būtu jā/nē jautājumu, viņš vienkārši acīmredzot saka, ka piekrīt darīt tajā virzienā, ko es prasu.

(Es ar LLM sarakstos angliski, pret MI-ģenerētu latviešu valodu man ir lielāks bloks.)

alefs:
Biju tehniskajā apskatē. Blakus boksā ieripinājās tāds nu diezgan skaļš mocis. Ņemot vērā, ka trokšņa mērīšana apskatē it kā ir vispārzināms fakts, bija jāpieņem, ka šis pēc LV likumiem skaitās normāli, jo kā gan citādi izskaidrot to, ka čalis ar šitādu izpūtēju uz tejieni ir atstūmies?

Vakarā CSDD uzmeklēju braucamo pēc numura. Hā, tak tomēr troksnis nomērīts esam par skaļu. (Mocis pirmo reizi LV reģistrēts jau 2014. g., kāds izpūtējs tam ir bijis līdz šim?)

Protams, nav nekādu ilūziju par to, kas notiks tālāk. Čalis gan jau kaut ko uz atkārtoto skati saķimerēs un pēc tam droši atkal mauks pilnā skaļumā.

dienasgramata:
Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

neraate:
ļoti gribas uz pirti, vēlams ilgtermiņā un +- Rīgā un regulāri, bet pagaidām tālāk par gribēšanu neesmu tikusi. māte saka, ka tepat kkur netālu esot bijis uzraksts 'pirts' privātmāju rajonā, būs jāiet iečolēt

dienasgramata:
Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.