igne · natura · renovatur · integra

Pirmo reizi sev pajautāju, vai es vispār iederos tajā pasaulē. Tas bija kā ar bomi pa pieri, kamēr pīpēju, atspiedusies pret viņa autiņu. Kaut kādi sīkumi liek aizdomāties, labi, biju arī izbesīta. Bet es nemāku uz viņu ilgi dusmoties, jo neskatoties uz visu, tas mīļums, rūpes, kas spiežas ārā pa visiem galiem, liek man aizmirst iemeslus
. Šo to jaunu es pamanīju, bet tas nav nekas āprātīgs, vienkārši jāpierod pie kultūrālām atšķirībām. Viss, ko viņš pateica "pati parakstījies". Jā baltu lapu, kura tiek lēnām aizpildīta.
Un kaut kā viņš ir palicis vīrišķīgāks attiecībās, jo brīžiem man šķita, ka esmu kopā ar puišeli. (Nevaru žēloties, jo ir iespēja mazliet iekruķīt pa savam). Un man sāk parādīties cerība, ka viss varētu būt nopietnāk, kā es spētu iedomāties. Es ļoti ceru, ka nekļūdos, jo vārdiem es tā pat neticu- tikai darbiem.

Atklātība un godīgums ir baigi labā lieta, tikai mēdz būt ļoti nepatīkami. Kā tajās nedaudzajās reizēs, kad viņš runā par "meiteni, kura precēsies". Viņam šis fakts kaut kā grauž un tas grauž mani.
Tagad atkal, esot viņam atrakstījusi, ka oficiāli saderinājusies. Un viņa balsī bija kaut kāds besis par to. Gribēju jau teikt, kāpēc es sev to vienmēr nodaru, bet mani aprurēja doma par leiti, kurš no manas jūtu pasaules pazust netaisās; sēž uz sava pjedestāļā tālā sirds nostūrī.

un naktī viņš man čukstēja "lūdzu, nekad nesadari kaut kādas muļķības". (Un vai tas vispār nozīmē tālejošus mērķus attiecībā uz mani?) Bet vai es maz māku būt godīga? Gribās ietīties ideālisma kažociņā un būt vislabākajai- komplektā ar laimi, protams. Vientulība dod pārāk daudz laika domāt. Nākamie 2 mēneši solās būt diezgan aizņemti, būs maz laika eksestenciālām pārdomām/problēmām.