kādreiz lasiju, ka sīči stāsta viens otram tos stastus pat melnām iztabām , rokām , un citadas šausmenītes, lai psoholoģiski pārliecinātu sevi un apkārtējos, ka viņam nav bailes no tā vārdiņa "nāve".
Nezinu, man liekas, ka visas tās dziesmas, dzeja, mākslas darbi ... un pārējais ar "nekro." saistītas lietas tiek izmantotas tieši ar to nolūku. Viņiem vienkārši bailes, stindzinoši bailes... viņi nav tikuši tam pāri un joprojām ir psiholoģiski ir bērnu līmenī... Kaut gan , kā lai to ņem. Var jau arī būt, ka tā sajūta, ka esi uz robežas izmet tādu adrenalīna devu asinīs, ka viņi vienkārši ķer no tā kaifu...
Var arī būt, ka pastāv arī abas versijas...