tomer ari tevi
ir!
netolerance pret jaunakiem

agri ieraujamies
agri mirstam
agri milam
agri neko nesaprazdami definejam

laiks tads
skrienoss

lepni krist
kam?

(Reply to this) (Thread)

atbildam no otra gala:)

lepni krist par pārliecību
mazliet mīlestības un maiguma
ziedoties par otra smaidu...

par tīnīdžeru grēkiem
tik viegls smaids man raisās
ne tolerances trūkums
lai jau viņiem tiek
tik doma viena manīm
miera nava, kur novedīs
tā ātrā skriešana, pie kā?
Vai maz vēl ātrāk iespējams
ir skriet un mirt?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ar tadu parliecibu
ir nezeligi krist
jo smaiditajs butu varbut labprat smaidijis vel un vel

es gan esmu vajpratigi netoleranta
pret jaunakiem
un macos but tolerantaka
lidz sim neizdodas

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet ar tādu norunu
jau laprāt krītu
ja otrs smaidīt nepārtrauc
ne tādēļ lai no sāpēm
asarās tas nosmaktu...:)

(Reply to this) (Parent)

Mēs dzīvojam tādā laikā.
&, lai neaizietu bojā, bieži vien ir jāaizsargājas.
Vien žēl, ka bieži šī sajūta 'aizsargāties' aiziet noklusējumā, & aizsargājoties mēs sāpinām citus. & reizēm paši sevi arī, par to saprotot vēlāk.

(Reply to this) (Thread)

Tieši tā, ne ko piebilst, ne noliegt...
Bet savlaik cilvēk izdzīvoja arī bez tā.. kur tas palika?:)

ps. tik daudz jautājumu un nevienas atbildes...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kad tad bija tas 'savulaik'?
Bērnībā? Tagad patin filmu uz atpakaļu & atceries, kad pirmoreiz samelojies, lai izbēgtu no brāziena... :/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ā, cilvēk mīļ, ne jau par brāzienu iet runa, katrs cilvēks to ir dabūjis un dorši ka pelnīt, vairāk man nepatīk attieksme pret to brāzienu - pofigisms, noslēgšanās... atsalšana... Un pat ne par to...

par attiecībām mūsu savstarpējām, par to cik mēs otru uztveram kā cilvēku ar jūtām, un cik cilvēku kā mums labumu nesošu lietu... naudu, kontaktus, fizisku baudu... cik mēs tos cilvēkus pielaižam sev klāt un atdodamies viņiem...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nepielaiž tuvāk, jo baidās. tipa, 'aizsargājas'.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

par to jau arī runa:)
jauku palikšanu:)

(Reply to this) (Parent)

kādreiz lasiju, ka sīči stāsta viens otram tos stastus pat melnām iztabām , rokām , un citadas šausmenītes, lai psoholoģiski pārliecinātu sevi un apkārtējos, ka viņam nav bailes no tā vārdiņa "nāve".
Nezinu, man liekas, ka visas tās dziesmas, dzeja, mākslas darbi ... un pārējais ar "nekro." saistītas lietas tiek izmantotas tieši ar to nolūku. Viņiem vienkārši bailes, stindzinoši bailes... viņi nav tikuši tam pāri un joprojām ir psiholoģiski ir bērnu līmenī... Kaut gan , kā lai to ņem. Var jau arī būt, ka tā sajūta, ka esi uz robežas izmet tādu adrenalīna devu asinīs, ka viņi vienkārši ķer no tā kaifu...
Var arī būt, ka pastāv arī abas versijas...