es visu savu neīso mūžu domāju, ka man nav savas vietas pasaulē - ka nav izdomāta un uzcelta zeme, kurā es vēlētos pavadīt savu dzīvi. Tad es aizbraucu mācībās uz Turciju un man ātri vien noticējās, ka tā ir mana vieta. taču - ..

šodien skatoties vismaz četras filmas par un ap Parīzi un Franciju kā tādu, es atcerējos savas sajūtas tur esam un savu piekariņ-veida eifeļtorni, ko sen sen pa lētu naudu nopirku Bulgārijas tirdziņā .. un atcerējos to savu īpašo sajūtu par to zemi. ka lai cik ļooooti man nepatiktu tā valoda un cilvēki kā tādi, tie vīnogulāju lauki ir mana stihija. gribētos dzīvot tādā ģimenē, kurai pieder vīna darītava, staigāt rūtainā kleitā pa vīnogu vagām un baudīt dzīvi pavisam tipiskā Francijā. vai arī pamosties no rīta un ieraudzīt Eifeļtorņa galu sev pa labi vai pa kreisi.

Un tad es saprotu, ka Turcija bija mana laimes zeme tieši cilvēku un saules dēļ, nevis pašas zemes. nu varbūt vēl palmu un gaišās jūras dēļ. un tagad jātic draugam, kas it kā redzot nākotni un apsolīja manu vēlmi - 3 bērnus.. un arī to, ka tie būšt no francūža ..