11 Oktobris 2008 @ 16:34
 
reiz lasīju [info]aneteens ierakstu un aizdomājos, ka man ir līdzīgi - es nezinu vai Stradiņi vai dzīve kā tāda ir notrulinājusi manu rakstīšanu. Vai arī vienkārši, vairs ne gluži neesmu tā meitene, kas visu tā izdzīvoja, kā kādreiz. Tagad es vairāk pārdomāju pirms tā brīžā, kad izplūstu asarās. Tagad es padomāju, vai ir tā vērts vispār skumt, meklējot prieku un nesarežģot, piemēram, attiecības.
Saviem cilvēkiem es esmu iedevusi zināmu devu brīvības, zinu, ka tie atgriezīsies pie manis, ja būšu tiem vajadzīga. Pati es negribu nevienam uzplīties ar savu klātbūtni. Tāpat arī attiecībās - man nav nekas pretim, kad mans mīļotais izklaidējas ar saviem draugiem, vai kad visu dienu neesmu saņēmusi nevienu īsziņu - katram ir sava ikdiena, jāoadara visi darbi, jāizskraidās un jāsadarās.
Jau no vakardienas esmu Šķieneros - mājās. atmetusi Rīgai ar roku, šodien pa ilgiem laikiem izdzīvoju kārtīgu lietus rudeni laukos. Ar lapām rokās, lietu matos un smaidu sejā es satiku sen neredzētus cilvēkus. Ja veselība atļaus, šodien braukšu uz zaļumballi. un lekšu kā toreiz.

Tētis spiež burkānu sulu, mamma cepj pīrāgu, es izslaucīju kāpņu telpu. Viss kā senāk. un es baudu pasaules mieru!

17:00 basket.lv virtuālā tikšanās ar mīļoto - internetā online spēle.
 
 
( Post a new comment )
aneteens: baloons[info]aneteens on 11. Oktobris 2008 - 14:47
Stradiņi ir likuši uzaudzēt kaut cik biezāku ādu un mazliet ir pabalinājuši rozā briļļu krāsu, kas no vienas puses ir labi, no otras- ne tik.

Bet es šobrīd apskaužu Tevi par to mieru, ko esi noķērusi aizmukdama no pilsētas. Man tā ir, kad reizi pa reizei aizsperos pie vecvecākiem, un tieši tāpat kā Tu domāju, ka esot tur viss šķiet kā agrāk.. :) Tos labos mirkļus jau patiesībā radām mēs paši.
(Atbildēt) (Link)