(kaut kā dusmīgi sanāca atbildēt, bet to es pati sev, ka nemāku izskaidrot)

pārējo ar negribu komentēt. Tas velk uz "slimības" skatījumu, kam negribas piekrist.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, viss ok. Tev taču neviens nav licis būt par pasniedzēju.

Es saprotu Tavu domu gājienu par n-dimensiju kubu ar punktu tajā. Man tikai šķiet, ka tas atgādina transhumānistu vēlmi cilvēku sadalīt pa nullītēm un vieniniekiem un uztaisīt digitālo dubultnieku. Tāpēc es neticu, ka ir iespējams tā definēt cilvēku. Ir kvalitatīvie un kvantitatīvie dati. Es ceru, ka cilvēkā pietiks tik daudz nekvantificējamu datu, ka cilvēki paši sev šķitīs brīnums arī nākotnē. (Varbūt naivi)

Es neredzu tur slimību, tikai resursu trūkumu. Tāpat kā augiem vajag minerālvielas, psihologi ir izpētījuši, ko vajag standarta bērnam, lai veidotos relatīvi veselīga psihe. Ja kāds ir ar veselu psihi, pat ja ir trūcis daudz kā, labi.

Mana slimības definīcija izriet no solipsisma lielā mērā. Tikai cilvēks ir tiesīgs par sevi pateikt, ka ir slims. Neviens cits viņa ķermeni un psihi nepazīst, lai spētu tā pateikt. Slimība nozīmē, ka cilvēks grib kaut ko izdarīt savā dzīvē, bet nevar, jo trūkst kaut kā.

Skaidrs, ka ir DSM-5 un citi priekšraksti, taču viens ir medicīna, otrs ir filozofija par dzīvesmākslu (Lebenskunst).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

negalvoju, ka cilvēku var definēt pēc n pazīmēm, bet gan raksturot. Un pazīmēm nav jābūt binārām. Kvantitatīvajām racionāls skaitlis, kvalitatīvajām kaut vai kategorija no bezgalīga saraksta. Ehh te runā datu zinātniece manī. Es tur vispār nedomāju par slimībām vai cēloņiem, tikai novēroju novietojumu telpā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, raksturot jau ir labi. Tāpat kā iegūt jaunus datus par sevi.

To laikam es arī gribēju pateikt pirmajā komentārā. Ka būšana neirodiverģences iedaļā ir virziens, kurā rakt. Un ir labi, ja ir kaut vai norāde.

(Reply to this) (Parent)