Hmm. Tad, droši vien, jāskatās, vai patriotisms sniedz kaut kādu psiholoģisku komfortu. Viens, kas nāk prātā, varētu būt vienotības sajūta - sajūta, ka sabiedrība tevi saprot un atbalsta, bet tas strādā tikai tad, ja visi (vai daudzi) ir patrioti. Tiesa, tas strādā ar jekuru modi, tam nav obligāti jābūt patriotismam, t.i., cilvēki var būt vienoti gan zem patriotisma, gan zem rokenrola, gan zem ksenofobijas vai kristietības, galvenais, ka ir kopīgas intereses. Vai arī, no otras puses, ja esi vienīgais patriots ciemā, tad var pieņemt to par savu reliģiju un iet cauri dzīvei kā cēlais baltais zvirbulis, kas vienīgais zina, kas ir labs un kas ļauns.
Nevaru atrast patriotismā (saistībā ar psiholoģisko komfortu) neko tādu unikālu, kā nebūtu citās pārliecībās. Kā jau ar visām pārliecībām - vai nu tu tam tici, un tāpēc jūties labi un pašpārliecināti, vai arī netici, tev tas nafig nav vajadzīgs, un varbūt tu pat mēģini citus atrunāt no šīs pārliecības un pievērst savējai. Vai nu daudzi tic šai pārliecībai, un tādēļ nav grūti pašam ticēt, vai arī citi netic tavai pārliecībai, un tamdēļ rodas kaut kāds sabiedrības spiediens.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Saprotu, bet tad es uzdošu konkrētu jautājumu: "Vai sabiedrība būtu labāka, ja visi mēs bez izņēmuma būtu patrioti?"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Manuprāt nē.

(Reply to this) (Parent)