Cilvēkiem pašvērtējums balstās izpratnē par lietām, un mainīt savu nostāju nozīmētu atzīt, ka esi lūzeris, jo izpratne ir piemeklēta tā, lai varētu justies labi par sevi. Grūti pārliecināt cilvēku par kaut ko, ja viņš no tā būs tikai zaudētājs. Un tā visa cenšanās vienam otru pārliecināt par savas interpretācijas pārākumu lielākajā daļā gadījumu ir petty dominances spēlīte anyway. Tāpēc vēsture kā viedākos cilvēkus atceros tos, kas dzīvoja mucā un ubagoja tirgus laukumā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Zālmans nedzīvoja mucā.;/
Un askēze imo strādā tikai tad, ja neviens nezina par tavu askēzi. Tādi kā Diogens visiem bāza sejā savu 'vot kāds es pohujistiski, stoistiski neatkarīgs'. Gan jau pa kluso strēba no labu dāmu atnestām amforām. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas ir slikts piemērs, valdnieks nevar atļauties uzskatus, kas apdraudētu viņa varu. Piemēram, Budas gadījumā bija teikts, ka viņš kļūs vai nu valdnieks, vai nu viedais. A ko Zālamans? Izšķīra divas kašķīgas vecenes un uzreiz baigais viedais.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Labi, kuri tad bija tie viedie ubagi? Es kaut kā vairāk atceros starp cienījamiem cilvēkiem tieši tos, kas kaut ko darīja savas pārliecības iespaidā, nevis cauru dienu sēdēja mucā un nihilistiski ierēca par pārējiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

OK, piekrītu, Diogēns varbūt nebija tas labākais piemērs tam, ka reputācija, statuss, attiecības, materiālās vērtības ierobežo mūsu uztveri un izpratni. Pievērs uzmanību, tad piemēram, kāds ir mūku dzīvesveids visās kultūrās.

(Reply to this) (Parent)