|
From: barbala |
Date: April 6th, 2009 - 10:46 pm |
| (Link) |
iz lakotās atmiņu lādītes izlaužas šausmu ainas
|
Vēl jau bija slavenā bērnu poliklīnika Stabu ielā, ar zaļām durvīm un brūnu linoleja grīdu. Vajadzēja paņemt kartiņu pirmajā stāvā un tad doties pie dr. Dūmiņas uz trešo, kartiņu iemetot kabinetā pa šķirbu un ja tiktālu tikts bez aizsprukšanas mēģinājumiem, tad sākās nākamais horrors: no visām durvīm atskanēja ārprātīgi kliedzieni un tā raksturīgā smarža....Ar to visa mana lielā dūša un apņemšanās uzvesties "kā lielajai" bija papēžos, raudāju un iekrampējos soliņā, negāju, kad sauca. Vienreiz iemānīja ar kaut kādām gumijas rotaļļietām, citriez vienkārši māmule ievilka pa ausi un nebija variantu. Dr. Dūmiņa runāja māksloti saldā balstiņā un mazo, ātro urbi sauca par saldējumiņu (!!!) lielo, resno par zariņu vai kaut kā tā un spalgi sauca "māāāsiņ! sudrabu!" Tomēr visšaušalīgākā reize bija, vēl gaidot vizīti, kad no ārsta kabineta iznāca Liels Puika, kuram pār lūpu tecēja Asens un māsiņa rezumēja: tas tāpēc, ka pirkstos kodi. Pārurba lūpu. Laikam kopš tās reizes es arī vairs nekodi zobārstam pirkstos, jo man protams likās, kā gan es dzīvošu Visu Mūžu ar cauru lūpu.
|