Un vispār: ja cietiem sagādā prieku, tas ko dari, sev prieku nesagādādams, vai otrādi - tad kaut kas nav kārtībā enivej, un prieka rezultātā nevar būt nevienam. Ja nu vienīgi Omītei par mazdēla labajām sekmēm.
Pārmaiņu gala iznākums ir pārāk skaidrs. Tas būtu tikai pārmaiņu radītais prieks, kas sākas un izbeidzas pārmaiņu acumirklī. Gluži tā kā teroristam. Iespējams, tā ir pusmūža (30gadu) vai cita tamlīdzīga krīze.
p.s. Nesekmība ir predestinēta, vecomāti beigās gaida vilšanās, un bezcerības apziņa ir vērtība pati par sevi. Ir jābauda vērtības, kuras IR.
Tā tas nav, jaunēkli:) Starp krīzēm jācenšas drusku padzīvot. SEV par prieku. Acīmredzot, tev vienkārši trūkst pārliecības (ticības), ka kaut kas var mainīties, lai gan viss mainās ik katru brīdi.
Bet es neko tādu SEVIŠĶU negribu. Plašu namu kaut kur tālu prom. Bibliotēku (lielu). Krēslu (ērtu). Pārtiku. Kandžas aparātu pagrabā. Kaimiņus kilometra attālumā. Draugus, kas ierodas reizi mēnesī. Mīlošu ģimeni pārējā laikā. Un augstākminētajam es nemaz neticu.
Daudzi, kas mīl sevi par tādiem iedomāties, patiesībā tādi nemaz nav. nihilisma apsēsts, ironijas pilns slaists - skan jau ūberkūli:) Bet paskaties dziļāk.
Ūberkūlums slēpjas implantētā pašpārdošanas instinktā. Kaut vai izspiestai caur antisociālo un negatīvo, bet izpārdošanai ir jānotiek. Dziļāk ir tikai sajūta, ka dzīvoju nelaikā. Nav jau pamata būt te.
"V objasnjiteljnoi ja napišu, čto bil u vrača; a ješčo ja napišu, čto časov v putji ņe vstrečal", piebilst Cojs.
Katrā ziņā ne 1dien un ne 2dien. Bet par tālāko varam sazvanīties. Man Tava Nr vairs nav, tas palika Barcelonā kopā ar mobilo telefonu. Tev mans ir? Vai e-mails? Var jau sūtīt ziņu arī uz skuku. Sazināmies.