Nav jau nu gan gluži tā, ka Latvijai gāja pāri ārvalstis un paši latvieši sēdēja, rociņas klēpī salikuši. Jā, protams, mums nebija pilsoņkaŗš, tiesa. Tomēr tas bija ļoti īsts kaŗš, ar visām kaŗa šausmām, kolaborantiem un visādiem morāliem kropļiem, kas pēkšņi izbāza savas galvas. Un vēl mums bija diktātors, kas PSRS atļāva Latvijā savērt kaŗabāzes. Un tomēr cilvēki izjuta kaut kādu dīvainu pieķeršanos šim diktātoram. Ja sīrieši izjūt dīvainu pieķeršanos savam diktātoram — hei, varbūt tomēr kaut kas ir kopīgs.