Protams, tik mani ļoti interesē — ja latviešu bēgļiem pēc 2. pasaules kaŗa nometnēs apjautātos, nez, ko viņi tādu teiktu, kas pie vainas? "Mūsu diktātoriskais režīms nespēja pieņemt drosmīgus lēmumus par valsts aizsardzību" vai "Mums krievi uzbruka"? Un droši vien diezgan daudziem no viņiem uzskati par ideālo valsts pārvaldes formu nesakrita ar Amerikas dēmokrātijas ideāliem.

Es te, protams, nestāstu, ka šādi uzskati ir apsveicami vai veicināmi. Taču ir saprotams, kā tieši līdz tiem var nonākt. Un ir aizdomas, ka tos var arī izmainīt, kaut vai ar to acīmredzamo veidu, kas aplūkots arī rakstā — satiekot tās grupas pārstāvjus, kuŗus tev mācīts nīst, un pamanot, ka viņi tev tomēr uzreiz nemetas griezt galvas.