Jau pasen prātā iešāvās viena doma. Piemēram, cilvēks grib radoši izpausties. Viņš visu dzīvi ir skatījies filmas, lasījis grāmatas, spēlējis videospēles un pēdējā laikā mazliet iepazinies ar komiksu pasauli. Pastāvīgi sevī visu to uzsūcot, viņš vienā brīdī izlemj – pietiek! Vajag visiem parādīt, KĀ vajag! Parādīt, protams, nevis pliku dirsu objektīvā, bet kā tad īsti sižeti izskatās, tā lai būtu gan ekšns, gan intriga, gan drāma, gan varoņi maksimāli sarežģīti un lai pie tam lasās/skatās/spēlējās vienā elpas vilcienā. Un ar pēdējo kā reiz ir lielākās problēmas. Kur lai savu mega-stāstu (mega-ideju) pielieto? Jo gribās taču, lai visa pasaule novērtē, un pie tam tieši tā, ka tu to esi iecerējis, un pie tam pēc iespējas ātrāk. Nabaga cilvēks nonāk pie sekojošas izvēles.

1) Filmējam filmu. Viss būs oki-doki, kā Holivudas filmās, tikai protams mēs izdarīsim visu kā nākas! Protams, ka kino-forma ir optimālākā – galu galā, kā teica Iļjičs, galvenā no mākslām utt. Neviens jau nešaubās, bet nu Latvijas kino, protams, nav miris – viņš vienkārši tā ož. No visām iespējām šī ir pati nereālākā, un jo „lielāka” ideja, jo nereālāk. Ja cilvēks aizrauijas ar kaut kādu, piemēram, Spaiku Lī vai Lielbritānijas „netīro trauku, sarūsējušo klozetpodu” kino, vai, pasarg Dievs, Dogmu-95, vēl viss nav zaudēts. Bet ja tur ir, piemēram, sci-fi iemaisīts – viss, čau, skuj ziepes, ar visu Latvijas netīro naudu neizbrauksi. Papildus tam, kino pēc būtības ir liels bizness, kur piedalās kaudze cilvēku – labi, tu būsi scenārija autors, režisors, operātors, montēsi kopā (ja iemācās), bet tad vēl paliek, bez aktieriem, apmēram 10+ cilvēku, lai tev sanāk vismaz kaut kas sakarīgs – skaņās operators, komponists, tie paši apgaismotāji utt. utml. Tā kā viens cauri neizbrauksi. Skumji, bet tā tas ir, lai gan, protams, tas nevienu neapturēs. Labi, braucam tālāk.

2) Grāmatas, protams, ir laba lieta, un arī vecāka gājuma cilvēki viņas visvairāk (no mūsdienu mēdijiem) respektē. Tikai 1 lieta. Kāda ir grāmatu galvenā īpašība? Tas, ka visu izlasīto tu iedomājies savā fantāzijā, atbilstoši savai iekšējai pasaulei. Un tas noteikti nav tāpat, kā kaimiņam Kārlim vai, vēl vairāk, pašam Autoram. Tieši šī iemesla dēļ Pīters Džeksons tagad staigā ar bruņotu apsardzi. Don’t mes with tha books! Bet mūsu gadījumā cilvēks vēlas, lai citi to redz tieši tā, kā viņš to ir iedomājies, un nekādi savādāk. Bet – to (tb rakstīt) var darīt viens, neviens vairāk nav vajadzīgs. Bet arī ieguvums būs vien kaudze ar burtiem. Pec tam, protams, šos burtus lasīs, labākajā gadījumā draugi un paziņas, vai lj apmeklētāji. Secinājums – grāmatas pagaidām paliek plauktā.

3) Comics. Komiksi, grafiskās noveles – sauc kā gribi, rezultāts nemainīsies. Mūsu (vietējā) sabiedrībā ir dziļi iesēdies stereotips, ka komikss=mikimauss (vēlāk donaldsdaks), lai gan tas pats Egmonts ir laidis arī Betmena filmu novelizācijas. Bet tas, protams, arī ir priekš bērniem. Tāpat kā komikss=”strips” Dienā, vai kur tur ir tie ar Garfīldu. Tapēc par to, ka lasu komiksus, cenšos īpaši neminēt – var nesaprast jeb pārprast, bet skaidrot kuram-katram, ka apmēram 30% pasaules komiksu ir reitings vismaz „no 13 gadiem un uz augšu”, un ka ir kaudze ar komiksiem tīri 18+, kas nekādā ziņā nav sex literatūra, bet gan vienkārši pieaugušajiem domāti literāri darbi grafiskā formā, man vienkārši nav ne spēka, ne arī vēlēšanās. Bet, ja padomā, komiksi ir kā saikne starp grāmatām un kino, pilnībā ilustrētas grāmatas, kur tev nav jāiedomājas, kā notiek – tu to redzi, vai arī statisks kino, kur jālasa. Sanāk ka ir itkā kino, bet stipri lētāk. Tas viss padara komiksa formu ļoti pievilcīgu, ja ne viens bet. Jāprot zīmēt, jebšu jāatrod kādu, kas _prot_, tad vēl paliek „inking” (tušošana), „coloring” (iekrāsošana) un „lettering” (burbuļu iezīmēšana un burtu ierakstīšana tajos) – tā kā komanda tomēr sanāk. Ne jau movie-crew, bet tomēr viens nesanāk nekādi (atkārtošos – vienam nesanāks, lai ir _labi_, tā, protams, var arī filmu pats uzņemt), jo ja jau dara – tad dara kā nākas. Vēl ir pāris idejas par fotogrāfiju piespiedu izlaišanu cauri Photošopam ar pēcāku apstrādi, pie tā tiek strādāts. Komiksi – ir iespēja.

4) Video Games. Protams, cilvis savu mega-sižetu varētu pielāgot arī videospēlei. Bet te, pirmkārt, būs krietni jāpielāgo – kā skaidrs jebkuram, kurš zin kaut ko vairāk par pašu spēlīšu spēlēšanu, videospēlēm pavisam citi likumi, nekā augstākminētajam. Proti, jāpielāgo būs daudz un dikti, neaizmirstot arī par geimpleju utt., par ko labāk lasīt kaut kādos gamedev saitos. Un, ja arī eksistē kaut kāda nozare LV, kas ir pilnīgi nepaceļama – te tā ir. Atskaitot, protams, to, ka indy developeriem ir vispār mazas izredzes izlaist savu produktu tautās, kur nu vēl nopelnīt. Dramatizēju, bet pelnīti. Shareware – ļoti varbūt, pārējais – labāk alu iedzert, jēdzīgāk laiku notrieksi. Tapēc, lai arī cik cilvēkam negribētos kapitāli izspēlēt savu mega-story pašam, lielāka iespēja būs vinnēt milijardu, uzfilmēt megafilmu, pārdot licenci EA un tad piedalīties kā konsultantam spēles veidošanā - tas tik ir plāns! ;))) Bet pagaidām – liekam nost.

Secinājumi – domāsim, strādāsim, redzēs, kā ies, kas sanāks.
Tas tur džeks, protams.
:)