smaidi - Komentāri

Decembris 5., 2007

21:49
Nokārtoju visus papīrus, man neko daudz neprasīja, jo burvis niķojās un konsultante gribēja doties pusdienās. Palīdzēju diviem veciem cilvēkiem - vienreiz apskatoties uz kuras lapiņas pie durvīm rakstīts darba laiks (tur bija kādas padsmit lapiņas), otrreiz vairāk kā stundu kopā ar 90 gadīgu sirmgalvi meklējām pareizo iestādi, kurā viņš varētu noskaidrot par iespēju tikt dzīvot pansionātā.

Pirmajā gadījumā bija absolūti stulba attieksme no darbinieces, kura tā vietā, lai paietu piecus soļus un paskatītos pie durvīm tos darba laikus, atteica - "tā ir pavisam cita iestāde, mēs par to neko nezinam, mēs esam cita iestāde, nejautājiet mums, mēs par viņu darba laikiem neatbildam". Tā vecenīte vienkārši apjuka daudzajās lapiņās un neredzēja, ka turpat blakus ir vajadzīgais darba laiks, ko es viņai parādīju.

Otrs stāsts drusciņ bēdīgāks, jo sirmgalvis bija ar grūtībām uzkāpis uz otro stāvu pa trepēm (ilgi viņam gāja), nosēdējis 10 min nepareizajā rindā, "aizsūtīts" uz blakus māju, bet tā vietā aizgāja uz blakus koridori. Nedaudz jau šaubījos, varbūt viņam tiešām vajadzēja pensiju nevis pensionātu, bet tomēr pegāju klāt un pārjautāju. Uz pensionātu gribot tik, par pensiju runāt ne. Izskaidroju, ka šī nav īstā māja, ka jāiet blakus, Aizvedu uz to iepriekšējo māju, bet izrādījās, ka tur arī visus nepieņemot, esot jāiet vēl citur - caur pagalmu pagalmiem. Aizgājām lēnām un ik pa brīdim atpūšoties, noskaidrojām, ka pansionātā tik viegli nevar tikt, pavadīju atpakaļ un iesēdināju autobusā. Vārdu viņam nezinu, bet adresi zinu - varētu nosūtīt kartiņu svētkos.. viņam mājās vienam vientuļi, staigāt arī grūti (bet šodien turējās braši!), radinieki tikai attāli (mirušās sievas māsas meita).

Un es nekad nezinu, ko īsti teikt, kad veci cilvēki saka "nu kāpēc es tik ilgi dzīvoju, ja neko pats vairs nevaru izdarīt?"... nu nezinu es, ko teikt kādam, kas par mani trīs reizes vecāks un vairs neredz dzīvei jēgu..

Reply