smaidi - Komentāri

Oktobris 17., 2005

08:42
Izlasīju . Tagad daudz un jocīgas domas prātā.
Par to, ka Nastja ir randiņā ar maniaku.
Par to, ka vēl aizvien mācos, jo neesmu SSE laikā kautko realizējusi un tagad vnk izdzīvoju citus variantus.
Par to, ka satiekot Marchello man dikti jocīgi - gribējās ar viņu saplūst bez vārdiem, vienkārši būt.
Par to, ka citi cilvēki redz savādāk.
Par to, ka citi cilvēki strādā un dzīvo savādāk.
Par to, ka man vajag realizēt to, ko patiešām vēlos.
Par to, ka man ir jāsaprot, ko vēlos.
Tikai dažas no šīm domām ir secīgas, lielākā daļa notiek paralēli. Nē, viņu notikšana ir secīga, bet viņu saistība nav lineāra.
Un es tik ļoti gribu viņu vēlreiz satikt. Bet pēc viņa uzaicinājuma.
Man bija vēlme šodien aiziet uz kino.
Un nākot iekšā pa istabas durvīm, es zināju, ka gribu šovakar lasīt grāmatu.
Tas bija ap 19tiem. Tas nozīmē, ka maximums 2.5h laikā esmu izlasījusi visu grāmatu. Tas ir ātri pat man.

Man ir fantastiski cilvēki apkārt. Tie ar kuriem strādāju. Tie ar kuriem pavadu laiku ārpus darba. Un attiecībā uz katru man ir kāds vai vai pat vairāki posmi dzīvē par kuriem šim cilvēkam nav ne jausmas. Un tieši tāpat ir man attiecībā pret viņiem. Viņiem katram ir sava dzīve tieši tāpat kā man manējā. Tā pati, kuru visā garumā es ikdienā neapzinos. Tā pati, kuru identificēt kā atsevišķu vienību es spēju tikai atskatoties laikā, attālinoties no tās, kāda ārējā impulsa ietekmē, vai tas būtu grāmata vai krītoša lapa, saules staros.

Tik daudz to domu, ka nevaru pierakstīt. Esmu vēl grāmatas varā - to labi apzinos, bet tā vara ir tāda, ka man galvā griežas nenormāls daudzums paralēlas domas, kas ir tik svarīgas, ka gribu to uzrakstīt. Un tagad jau 3 rindiņas esmu iztērējusi uz to, ka pierakstu to, ka gribu pierakstīt.

Man ir jāpiesēžas un pašai jāsaraksta sev termiņi, kuru laikā tieku vaļā no darbiem, kas visu laiku tikai krājas klāt.

Kāpēc cilvēki tiecas stāstīt savu pieredzi, kas citam ir problēmsituācija un nepieciešams padoms. Līdzīgu situāciju piemēri varbūt bija piemēroti agrāk, sabiedrībā, kad bija skaidri zināmi likumi. Situācijās, kuras neietekmē tik daudz faktori.

Bet arī šodien jau ir likumi, kurus teorētiski visiem vajadzētu zināt, bet tie ir tik sarežģīti, ka ir atsevišķi cilvēki, kuriem maksā par likumu zināšanu. Un pārējie dzīvo pēc tiem pašiem likumiem, pēc kā agrākos laikos. Es taču principā dzīvoju nezinot nevienu likumu!

Rakstīšana nav efektīvākais domu piefiksēšanas veids. Runāšana ne tik. Būs jāiemācās paplašināt sava atmiņa, lai visas šīs domas paliek pieejamas tālākai apstrādei. Turklāt rakstīt nevar visur. Pēdējās 2 rindkopas es izdomāju uz poda pāris sekundēs bet to pierakstīšanai paiet pārāk ilgs laiks. Vai arī vajag izdomāt citu rakstību - ātrāku - lai visu varētu pierakstīt.. Bet domāju tad es šādas domas valodā - tātad ir jāpieraksta vārdi.

Reply