|
Septembris 13., 2009
21:01
Sestdien foršā badmintona un raudzību pasākuma laikā uz samērā nevainīgu jautājumu par darbu atbildēju tā, ka pati vēl aizvien par to domāju un brīnos. No vienas puses - dusmojos un vainoju K., ka nespēju normāli aprunāties ar kādreizējiem kolēģiem, jo visu laiku domāju par to, ka nez vai viņš gribētu, ka to stāstu, nez vai to nevar izmantot nelāgi utt. Šoreiz, piemēram, nesapratu, vai drīkstu stāstīt par diviem projektiem, tāpēc pačīkstēju kaut ko, ko biju teikusi jau pirms pusgada par to, ka samērā grūti iet tīri cilvēciski.. Labi saprotu vainot citus ir fail, vainot citus ir atdot viņiem kontroli pār savu dzīvi. Un tieši tā es laikam vēl aizvien jūtos, kaut arī tas vairs nenāk uz āru kā agrāk. Un tajā pašā laikā es neko nedaru, jo nezinu ko.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |