|
Jūlijs 22., 2009
08:50
Pats grūtākais, grūtākais nav domāt, zvanīt (lai cik ļoti man tas nepatiktu) un darīt. Grūtākais ir vienā brīdī paiet nost un ļaut domāt, izlemt, darīt citiem. Nekontrolēt visu.
Otrs grūtākais ir neņemt par pilnu to, ko mamma saka tikai runāšanas pēc. Es ļoti lepojos, ka viņa ir izcili saprotoša un sakarīga, tāpēc tagad esmu ļoti vīlusies un dusmojos uz viņu. Pieklibo man diplomātija, ar abām kājām pieklibo.
Visādi citādi - sestdien iesim lūrēt svešas kāzas, lai saprastu, cik kas ilgi notiek : D
|
11:45
Visu rītu būšu nočakarējusies ar veiktspēju, šobrīd ir tizla sajūta, ka esmu turpat, kur no rīta. fck!!!
|
13:55
stressa kamols vēderā - pai, pai pašai sev
šodien atkal acis graužas
|
20:15
Biju pie dakteres, iztaujāja mani mazāk, bet tāda mierīga atmosfēra. Un ultrasonogrāfiju uztaisīja vispār par velti. Patika man tur, tā ka pie ierpiekšējās otreiz neiešu.
Skrienot uz nākamo tikšanos, satiku 6 gadus nesatiktu skolasbiedru, kuru vienmēr milzīgs prieks satikt! Atpazina mani, kaut biju ar saulenēm un nedaudz aizdomājusies (clap)! Pēdējoreiz,ja pareizi atceros, pļāpājām kkur Neretā pie ezera ap 2002. gadu, pirms viņš plānoja braukt uz Norvēģiju (vai tajā brīdī tomēr vēl Zviedriju). Tagad jau 2 gadus esot atpakaļ, pašam savs uzņēmusm, sieva gaida trešo bērniņu, skats uz dzīvi pozitīvs. Sarunājām kādreiz saskrieties uz kafiju, lai uzzinātu, kā nu kuram iet. Forši, forši, forši, jau ar šo saskriešanos smaids līdz ausīm!
Pēc tam 2 h skaistumkopšanas, drusku pamocīja, bet rokas izmasēja tā, ka skudriņas skrien. Un tagad esmu kājām atnākusi uz darbu, nopirkusi jaunus krēmus, sapirkusi avokado un taisīšu siermaizītes un drusku pastrādāšu.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |