|
Aprīlis 13., 2009
11:12
Šonakt sapnī viena meitene (kosmetoloģe?) man atgrieza vēderu, lai pārgrieztu pāris zarnām saites, kas esot ļoti labs ārstēšanas paņēmiens, ko daudzi nezinot. Neatceros, ko tieši viņa man "ārstēja", bet problēma radās ar to, ka paliku ar atgrieztu sānu un 3h laikā man slimnīcā neatradās neviens ārsts, kas viņu aizšūtu. Gāju no slimnīcas prom (mani pat izrakstīja) un mēģināju pati atrast kādu, kas mani aizšūtu. Atceros, ka beigās zvanīju Vikingam, jo iedomājos, ka viņš noteikti zinās, kādu labu dakteri. Nesazvanīju laikam.
Visu sapni staigāju apkārt, ar rokām turot vēderu, lai neizkrīt nekas laukā un nedabonu infekciju. Ārstu tā arī neatradu, bet bija cerība, ka tas sāns pats aizaugs - vismaz tā izskatījās. Vienīgi par ko nebiju pārliecināta - vai nebija vajadzīga ārsta iejaukšanās arī tur iekšā.
|
11:34
Atguvu dzīvesprieku. skaidru mērķu varbūt nav, bet nav arī vairs bezcerības sajūtas, kad atmest visam ar roku.
Šodien darbadiena, jo pagāšnedēļ vienu dienu noslimoju, bet trešdien ir sanāksme ar demonstrāciju.
|
14:35
Kādreiz man bija darbs un draugi, tagad ir MV un radi. Varbūt man vnk jāiemācās šīs četras un vēl pāris lietas, uzturēt līdzsvarā, nevis krist galējībās?
|
17:13
Sataisīju termokrūzē kafiju un devos pastaigā ap kvartālu un atklāju, ka pie mūžīgās peļķes zied māllēpes. Staigāju un prātoju, drusku gan šķebinoties par kafiju, kura nezkāpēc bija ar sēņu piegaršu. Bet varbūt man tikai liekas, jo arī jaunie nātru dzinumi vakar man garšoja pēc sēnēm. Drusku paprātoju, ka galvenais ir nesasteigt un nesarunāt lieku emociju uzplūdā.
Atpakaļceļā iegāju Drogās un sapirkos eļļu matiem, kad gribas tos mazgāt nesteidzīgi, un izsmidzināmo kondicionieri, kad gribas steigties. Sapirkos zeķes un zeķbikses, kumelīšu krēmu un dzeltenu skropstu tušu - jaunumu - ar cerību, ka tāda vismaz nebūs iekaltusi. Un jāsaka ka ir tīri ok, ar pirkumu esmu apmierināta.
|
21:27
Tā kā bik neizdevās izdarīt tik daudz, cik domāts (jo izdomāju, ka jādara viss), tad nolēmu, ka pie vecāsmmammas varētu neiet. Tomēr mazāk kā 2h nekad ciemošana neizdodas un pa to laiku varētu daudz izdarīt. Gulēju dīvānā vaļā acīm un domāju - neiešu, sanāks vismaz 30 min ceļā un tad vēl vismaz 1-1.5h un pēc tam neko negribēsies darīt, bet vajadzētu.. Izdomāju, ka neiešu un uzriez sajutos slikti - jo es speciāli no laukiem vedu vecaimammai pashu pagaršot un arī pašu krāsotās olas, gan v-mammai, gan tētim un vispār domāju, ka viņa priecāsies, ka nav pavisam viena uz svētkiem. Un tad es pārvarēju sevi un aizbraucu ar mašīnu, kas gan ietaupīja varbūt 20 min, bet tomēr! Turpceļā aizbraucu pēc noteikumiem un pa gandriz pilnīgi tukšu ceļu, atpakaļceļā gan parkoties tuvākajā vietā neriskēju, apstājos mājas otrā galā toties bez stressa.
|
|
|
|